Eksperte: Mēs esam atbildīgi par to, ko šērojam

Pēdējās nedēļas laikā sociālo tīklu ierakstos aizvien biežāk redzamas galerijas un publikācijas par nelaimi Austrālijā. Tāpat regulāri redzami dažādi aicinājumi ziedot un palīdzēt nelaimē nonākušiem cilvēkiem un dzīvniekiem, ar kuriem daudzi lietotāji dalās. Vai spiežot “dalīties” mēs patiešām palīdzam vai tikai radām sev tādu šķietamību?

Biznesa augstskolas Turība komunikācijas virziena vadītāja Jana Bunkus skaidro, ka, no vienas puses, dalīšanās ar šādām ziņām veido līdzjūtīgāku sabiedrību, taču jāatceras, ka mēs esam atbildīgi par informāciju, ar ko dalāmies.

Vēlme just līdzi

Dalīšanās ar ziņām par negadījumiem un katastrofām sakņojas vēlmē būt līdzās skumjās un just līdzi cietušajiem. Tā ir līdzdarbošanās bez būtiskiem ieguldījumiem, kas veido līdzjūtīgāku sabiedrību. Šāda cilvēciskā īpašība pati par sevi nav nekas slikts – problēmas sākas tad, kad mēs skumjās un līdzjūtībā nepamanām, kad sākam dalīties ar nepārbaudītu informāciju un pat viltus ziņām. Es aicinātu atcerēties, ka profili sociālajos tīklos ir kā personīgās istabas, un visiem patīk uzturēties tīrā un kārtīgā istabā, tāpēc mums jāuzņemas atbildība par to, ko “šērojam”.

Līdzjūtība var tikt izmantota

Iesaku papētīt, cik kopts ir katra paša profils un arī palīdzēt draugiem. Ja redzam, ka draugs dalās ar viltus ziņu, varam taču uzrakstīt viņam ātru ziņu. Es vienmēr cenšos to izdarīt, jo, iespējams, draugs padalījies ar šādu ziņu nezināšanas vai neuzmanības dēļ. Un noteikti neiesaku dalīties ar kādu ziņu, nelasot un neiedziļinoties tikai tāpēc, ka draugs ir dalījies ar to. Mūsu līdzjūtība nereti tiek izmantota un uz tās rēķina iedzīvojas viltus ziņu veidotāji, tāpēc labāk lieku reizi pārbaudīt.

Medijs ir ikviens cilvēks

Atverot sociālos tīklos vai raugoties ziņu virsrakstos, mums nereti šķiet, ka mūsdienās pasaulē notiek daudz vairāk katastrofas, nelaimes un noziegumi, nekā tas bija pirms divdesmit vai vairāk gadiem. Patiesībā būtiskākā atšķirība ir tikai tā, ka pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem mēs zinājām tikai to, ko rādīja ziņās (vai ko atļāva rādīt ziņās). Mūsdienās komunikācija ir tik ātra un atvērta, kā vēl nekad. Negatīvā nav vairāk, bet ir vieglāk par to uzzināt. Mūsdienās medijs ir ikviens cilvēks, tāpēc ir būtiski apgūt medijpratību un būt atbildīgam.

Katrs “dalīties” var nākt par labu

Daloties ar negatīvajām ziņām, nepieciešams izvērtēt, kad ar savu līdzdalību patiešām palīdzam, un kad – tikai radām sev vai citiem tādu šķietamību. Ja sociālajos tīklos publicēta informācija par kādu pazudušo, katrs “dalīties” palielina iespēju atrast, tomēr nepieciešams apskatīties, vai tā nav novecojusi (iespējams, meklētais jau ir atrasts) vai viltus ziņa. Tāpat tiem, kas ievieto ziņu par pazudušajiem, tā ir arī jāatjauno, ja situācija mainās, piemēram, pazudušais tiek atrasts. Daloties ar ziņu, kurā ir informācija par ziedojumu vākšanu, mēs, iespējams, palīdzam nonākt šai informācijai pie kāda cilvēka, kurš var ziedot. Mēs palīdzam pastarpinātā veidā arī tad, ja paši neziedojam. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas, tāpat kā cilvēku uztvere, tāpēc, ja kāds aktīvi dalās ar šāda satura informāciju, to nevar pārmest – cilvēki bieži vien šādi izrāda savu līdzjūtību. Ja kādam lietotājam tas traucē, vienmēr var izvēlēties iespēju “nesekot” šim cilvēkam.

Pirms katra ieraksta – padomāt

Sociālajos medijos diezgan bieži redzami arī ieraksti, kuros lietotāji dalās ar negatīvo pieredzi apkalpošanas vai citās jomās, piemēram, negaršīgu iegādāto produktu, nelaipnu apkalpošanu veikalā vai medicīnas iestādē, ilgu gaidīšanu rindā, sabiedriskā transporta šoferi, kas aizvēris durvis deguna priekšā u.tml. Šādas situācijas viennozīmīgi nevar “paslaucīt zem paklāja”, tomēr es vispirms ieteiktu nogaidīt, līdz pāriet pirmā mirkļa dusmas, un padomāt, ko mēs sanāksim ierakstot niknu publikāciju sociālajos tīklos? Vai daudz rezultatīvāk nebūs nosūtīt vēstuli vai piezvanīt attiecīgajam uzņēmumam un iestādei, izklāstot situāciju, vai arī uzrakstīt tiešu sūdzību? Daudz un bieži publicējot tikai negatīvo, mūsu lasītāji vai sekotāji var sākt to uztvert par “kārtējo no stāstiem”. Ierakstot negatīvu atsauksmi, nereti aizmirstam pasekot līdzi notikumu tālākai attīstībai un paziņot par to ierakstā. “Paldies” nekad nevar būt par daudz, tāpēc es aicinātu dalīties arī pozitīvajos stāstos, vai arī, ja reiz ir bijusi negatīva pieredze, par ko ir publicēts ieraksts, informēt arī par tās tālāko attīstību. internets ir jāpiepilda ar lietām, ar kurām ir vērts dalīties tālāk.

Pirms publicēt negatīvas ziņas, pārbaudīsim tās. Visos gadījumos, kad esam dusmīgi uz kādu un vēlamies to pateikt publiski, izlaidīsim šo ziņu trīs reizes caur filtru un pajautāsim – cik lietderīgs būs šāds ieraksts? Jo mazāk kultivēsim nepamatotu negatīvismu, jo lielāki ieguvēji būsim.

Autore: Biznesa augstskolas Turība komunikācijas virziena vadītāja Jana Bunkus