Tēvs viens pats audzina četrus bērnus

Indra un Gints ar meitām Gabrielu un Inesi, kas dzīvo Rīgā un ieradušies uz pasākumu pirmo reizi, pastāsta par savu pieredzi.

-Jūs visa ģimene esat ieradušies uz šo pasākumu?

Indra: Jā, mēs visi esam šeit. Mazais ir mūsu bērniņš un lielais ir audžubērniņš.

-Cik ilgi pie jums jau ir audžumeitiņa?

Gints: Gadu jau.

Indra: Pirms gada paņēmām. Mēs jau paņēmām viņu lielu.

-Kas jūs mudināja pieņemt šādu lēmumu?

Indra: Viņa mums jau bija zināma, tādēl mēs nevarējām ļaut bērnam tā vienkārši pazust, izlēmām, ka tomēr vajag palīdzēt.

-Kā bērni savā starpā sadzīvo?

Indra: Ļoti labi. Man pat dažreiz liekas, ka labāk nekā tad, ja būtu māsas. Ļoti labi saprotas, mums nekādu problēmu nav, var arī uzticēties. Man, piemēram, ir māsa, kas ir manā vecumā, bet viņai nevar uzticēt savu bērnu, bet savam audžubērnam es varu droši uzticēt. Protams, mums tā ir jauna pieredze, jo mums ir tikai mazs bērniņš. Liels bērns, lielas problēmas, bet visu var atrisināt un mēs to arī darām. Tas ir pusaudžu vecums. Protams, tiek piedāvāta visāda palīdzība, bet mums nav bijusi vajadzība.

-Pārbaudes pie jums bieži ierodas un jaucas jūsu ģimenes lietās?

Indra : Nē, tā nav. Pārbaudes vienreiz gadā pie mums ierodas un pārbauda, vai viss ir kārtībā, apseko dzīvesvietu, sekmēm seko līdzi. Nejaucas īpaši. Varbūt Rīgā viņi ir tādi noslogotāki.

-Vai jūs plānojat vēl kādu bērniņu pieņemt savā ģimenē?

Indra : Nē, tas nav mūsu mērķis. Bija vienkārši tāda situācija, ka mēs nevarējām stāvēt malā.

-Ko jums šis pasākums nozīmē un kādēl ieradāties?

Indra : Tas ir vairāk tāds pasākums, kur būt visiem kopā. Tas ir vairāk tāds kā cieņas apliecinājums, nevarējām neierasties. Mēs jau mēģinām apmeklēt visādus kultūras pasākumus, šis bija vairāk tā kā pienākuma pēc.

-Vai jūs ieteiktu arī citām ģimenēm pieņemt ģimenē citus bērnus, nebaidīties to darīt?

Indra : Principā, man liekas, tur jābūt aicinājumam. Vienu bērnu – tas nav tik grūti. Tiem, kas ņem vairākus, tas jau ir, es domāju, ļoti grūti. Cilvēkiem jābūt gataviem uz visu. Būtu ļoti jāapsver, vai to spēs. Jāspēj arī sadarboties ar visām attiecīgajām institūcijām un jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī var atnākt kontrole. Savu bērnu jau audzina pēc savas sirdsapziņas, bet, ja paņem svešu, tad jābūt gatavam, ka kontrolēs katu soli. Principā – jā. Varbūt nevajag ļoti lielu baru, bet vienu, divus bērnus. Tām gan jābūt finansiāli stabilām ģimenēm, jo tas atbalsts ir ļoti mazs, tāpēc jāspēj pašiem arī balstīt. Nevar paļauties tikai uz to, ka valsts spēs to nodrošināt. Tas nav tā, ka paņem bērnu līdz tam, kamēr viņam būs 18 gadu, jāspēj balstīt arī pēc tam. Tā pat, manuprāt, ir lielāka atbildība, nekā rūpēties par savu bērnu, jo, ja esi to uzņēmies, tad jāatbalsta līdz galam. Varbūt tāpēc, ka mēs paši vēl esam jauni, mēs tik labi saprotamies ar audžumeitu. Un viņa savā ziņā arī uztur mūsu jaunību. Es domāju, ka vecāka gada gājuma cilvēkiem ir grūtāk saprasties un iejusties viņu problēmās. Mēs dzīvojam pilnīgi visā līdzi, tā mums ir tāda laba prakse, pirms mazā mums izaugs. Lielā meita palīdz mazajai mācīties burtiņus, tas mums ir liels atspaids. 

 

Pasākumā ieradusies arī ģimene no Iecavas, kurā ir četri bērni – Līga, Daniels, Jānis Matīss un Lauris -, no kuriem divi ir audžubērni. Ģimenes galva ir tēvs Jānis, kurš viens pats rūpējas par bērniem pēc sievas nāves.

-Kā jūs nonācāt pie domas, ka vēlaties paildināt savu ģimeni, pieņemot bērnus no bērnu nama?

Tēvs Jānis : Tā sagadījās vienkārši. Bērni bija pamesti, bija sliktos apstākļos.

-Kā jūs sadzīvojat savā starpā? Vai nav kāda emocionāla barjera starp bērniem?

Tēvs Jānis: Principā nē, bet tad, kad sāka jaukties „sociālie” iekšā… Kādus divus, trīs gadus atpakaļ sāka jautāt, vai negrib tos bērnus atdot. Un tad sākās tas, ka viņi sāka man braukt uz mājām, un bērni to redz. Ar katru gadu viņi paliek lielāki un sāk uz mani savādāk skatīties. Viņiem „sociālie” prasa, vai viņu dzīve te viņus apmierina utml. Viņi redz, ka es nevaru dot tik daudz kā citi vecāki, bet viņiem jau nekas netrūkst. Bet viņi brauc, laužas iekšā mājā. Man jau nav pretī, lai skatās. Kādreiz viņi solīja, ka piepalīdzēs, ka iedos kādu gultiņu, solīja palīdzību. Es jau sākumā negribēju viņus paturēt, gribēju atdot kādā socciematiņā, lai par viņiem kārtīgi parūpējas, bet nekur jau viņus neņēma pretī. Tad, kad es bērnus paņēmu, tad arī sākās visādi pārmetumi, ka es aiz naudas esot paņēmis utml. Šausmas, kādi ārprāti mums bija jāpieredz, visur pazemoja. Žēl man bija viņu, bet es jau pats pēc tam arī cietu.

-Kā paši jaunieši attiecas pret to, ka pie jums katru gadu nāk runāties un mēģina uzzināt ko vairāk par jūsu dzīvi mājās?

Līga: Viņi vairāk nerunā. Viņi pateica, ka no mājas ārā vairs neiešot, ar tiem cilvēkiem vairs nerunāšot.

Tēvs Jānis: Viņi ir pilnīgi iebiedēti. Šogad atkal viņi būs klāt. Un es viņiem saku, ja jūs pārbaudāt, tad būtu arī viņiem kaut ko devuši. Pārmet man, ka bērni ir netīri, bet mēs dzīvojam laukos, kur bērnam ir jāpierod pie darba, neesam jau mēs pilsētnieki. Bērniem ir jāmācās strādāt, lai vēlāk varētu arī savu ģimeni aprūpēt.

-Kādi bērniem ir nākotnes plāni vai kādi sapņi, kurus vēlētos realizēt?

Tēvs Jānis: Vēl jau par jaunu.  Bet savējos bērnus es vairs negribu. Es gribu, lai viņi studē. Meita man jau ir vidusskolā, saka, ka Latvijā izredzes te nav nekādas, puikam es arī mēģinu iestāstīt, ka jāmācās, jāmācās. Mums jau te nav izredzes, jūs redzat, kas te darās.

-Kāds ir atbalsts no valsts puses un kā jūs to vērtējat?

Tēvs Jānis: Tas, kas tiek veikts, ir kolosāli. Sevišķi Ilze daudz palīdz.

Līga: Biedrība jau par mums rūpējas, bet pati valsts nerūpējas par daudzbērnu ģimenēm. Kā jūs domājat, kā jūtas tēvs, kam ir jāaudzina četri bērni, kuram „sociālie” nepalīdz? Viņi atbrauc un ierauga, ka mums ir māja, ir mašīna un pasaka, ka tēvs ir miljonārs. Arī, piemēram, atbrauca pie zēniem, kuri tajā brīdī ienesa malku, viņiem bija cimdi rokās. Viņiem uzreiz prasīja, kādēļ viņi tā ir saģērbušies. Viņi pat mājās malku nedrīkst ienest!

Tēvs Jānis: Tas ir pārspīlēti. Es nebiju mājās, bet es tik nikns biju. Un tā katru gadu. Ja es nevarētu parūpēties, es taču neturētu un neaudzinātu pie sevis, atdotu kādam, kas to ir spējīgs darīt.

-Kādas ir emocijas par šo pasākumu?

Tēvs Jānis : Patīkami. Katru gadu mēs braucam, bērni ir apmierināti.

Līga : Mēs ar prieku ejam uz dažādiem pasākumiem, piemēram, talkot Brīvdabas muzejā, uz Lieldienu pasākumiem braucam, uz šejieni. Bērniem tas patīk, jautri var pavadīt laiku ar ģimeni kopā.

Tēvs Jānis: Par to visu būtu jāpasakās Ilzei.

Līga: Ja nebūtu biedrības, tad nebūtu, kas mums palīdz. 

Anna Ūdre