Skolotāja Sandra Dambiniece

Uz interviju aicinājām Rīgas 6.vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju Sandru Dambinieci.

Pastāstiet, kā izlēmāt kļūt par skolotāju?

Sākumā tas lēmums nebija tik ļoti apzināts, varētu teikt, ka skolā es nokļuvu nejauši, jo tad, kad es studēju, kā jau visi studenti, gribēju papildus kaut kur vēl strādāt un nopelnīt. Mūsu fakultātē pie sienas bija izlikts paziņojums, ka Rīgas 6.vidusskola meklē latviešu valodas skolotāju. Mēs ar draudzeni mācījāmies tikai otrajā kursā un tad mēs saskatījāmies-viss, ejam! Pilnīgi nezinot, nesaprotot uz kurieni mēs aizgājām. Sākums bija diezgan traki-darbs ar piekto, sesto klašu skolēniem, pamatskolas mazākajām klasītēm, taču pamazām, pamazām darbs kaut kā ievilka sevī-viss process un vide. Tā lūk es paliku strādāt šajā skolā.

 Bija viens brīdis, kad es aizgāju no darba skolā. Ne pilnībā, bet tomēr uz laiciņu aizgāju prom. Taču tomēr kaut kas atvilka atpakaļ mani.

Vai jau no bērnības zinājāt, ka kļūsiet par skolotāju?

Pilnīgi noteikti nē. Bērnības „zilais sapnis” bija par baletu, visu bērnību gāju baleta studijā un sapņoju kļūt par balerīnu. Un vēlāk vēl bija dažādas citas domas. Man bija trīs varianti ko studēt-filoloģija, svešvalodas vai filozofija, bet beigās filoloģija tomēr uzvarēja.

Kādi bija jūsu mīļākie priekšmeti skolā?

Tie bija humanitārie priekšmeti-vēsture, svešvalodas un literatūra. Tie bija mani mīļākie priekšmeti.

Pastāstiet, kur jūs smeļaties iedvesmu un enerģiju jaunai darba nedēļai?

Iedvesmu es smeļos dažādi. Vislielākā iedvesma ir vasara, jo tad ir ļoti daudz laika, ko veltīt sev. Tas ir laiks, kad varu sasmelties vairākas idejas. Bet ikdienā, skolas laikā, man ir trīs lietas, kas man ir obligātas. Pirmkārt, tas ir teātris, kas mani ļoti iedvesmo un dažādi kultūras pasākumi. Otrkārt, tā ir joga, bez kuras es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi. Treškārt, tas ir nebēdnīgs laiks kopā ar bērniem.

 Kā jūs atzīmēsiet skolotāju dienu?

Ar skolotāju dienu ir tā, ka jau gadu gadiem es skolā veidoju scenārijus visiem pasākumiem un vienmēr sanāk, ka apsveikuma vārdus sev rakstu es pati un pēc tam šos tekstus dodu runāt jauniešiem. Pēc tam es tā kā caur loku šos labos vārdus saņemu atpakaļ No vienas puses tas ir ļoti skaisti, kad tev ir ko teikt un ka vari sevi apsveikt. Vēl šajā dienā kopā ar kolēģiem braukšu ekskursijā, priecāsimies par dzīvi. Un  par spīti tam, ka šobrīd valstī skolotāja profesijas statuss tiek, manuprāt, degradēts, tad mēs tomēr uzskatām, ka tas ir mūsu sirds darbs un mēs arī ļoti priecājamies par visu, kas ir izdevies.

Iveta Narkēviča

TOP Komentāri

avatar