Liepājā pie Ziemeļu mola ir parādījusies nāra

Tēlniekam Egonam Peršēvicam sadarbojoties ar mākslinieku Vari Siliņu, ir tapis starpdisciplinārs mākslas darbs “Teika par Karostas nāriņu”, kas šobrīd nodots publiskai apskatei. Teika ir publicēta laikrakstā “Kurzemes vārds”, bet pati skulptūra ir skatāma jūrā pie Ziemeļu mola Liepājā.

“Teika par Karostas nāriņu” ir stāsts par mīlestību. Bija iesaistīta “vētra, kapteiņa pazušana, un, kopš tā laika, rudens puses parādības pie Ziemeļu mola.” Vara Siliņa ar literāro pseidonīmu Liepu Tēvs rakstīto teiku visā tās krāšņumā var lasīt gan laikraksta “Kurzemes vārds” rubrikā “Liepu Tēva teikas”, gan Liepu Tēva teiku Facebook lapā. Nākamgad kopā ar citām Liepu Tēva teikām tā tiks izdota arī grāmatā.

Abu ar Liepāju cieši saistīto mākslinieku radītais projekts ir vizuālās mākslas un literatūras sinerģija. “Tā nav nekāda Hansa Kristiana Andersena mazā nāriņa, tā ir pieaugusi sieviete, un stāsts, kā vienmēr, ir par mīlestību. Tas ir nevis mazas meitenes sapnis par mīlestību, bet gan pieaugušas, pieredzējušas sievietes sapnis par mīlestību un, protams, jūru.” saka tēlnieks Egons Peršēvics, “Kā jebkurš mākslas darbs, tas ir kaut kas vairāk par skaistu priekšmetu, tas ir katalizators sarunai, arī pašam ar sevi. Un es vēlējos parunāt par sievietes likteni, tās lomu sabiedrībā. Tāds feministisks darbiņš sanāca.”

Māksliniekam Varim Siliņam šis ir viņa literārā pseidovēsturiskā projekta papildinājums. Liepu Tēva teikas viņš raksta nu jau vairākus gadus, publicējot tās gan laikrakstā “Kurzemes vārds”, gan vietnē Facebook. Teikās aprakstītas dažādas ar Liepāju un tās apkaimi saistītas ticamas un neticamas lietas. Varis Siliņš uzskata, ka, izdomājot stāstus par vietām, kas ikdienā neliekas nekas īpašs, tiek bagātināta Liepājas kultūrvide, vai vismaz dzīve darīta interesantāka.

Lai arī “Teikas par Karostas nāriņu” autori ir tēlnieks Egons Peršēvics un mākslinieks Varis Siliņš, tas ir daudzu autoru kopdarbs. Nāras tapšanā ir iesaistījušās arī gleznotājas Agate Apkalne un Ivonna Kalita.

***

Kapteinis un nāra (teika Nr. 54)

Tas viss notika vienlaicīgi – vētra, kapteiņa pazušana, un, kopš tā laika, rudens puses parādības pie Ziemeļu mola. Bet par visu pēc kārtas.

1964. gadā zemūdene C-362 no Ziemeļu flotes tika pārcelta uz Sarkankarogotās Baltijas flotes 37. divīzijas 22. zemūdeņu brigādi Liepājā. Tās priekšnieks, 2. ranga kapteinis Valentīns Aleksejevičs Sitnovs, bija visnotaļ nopietns vīrs no kura neviens negaidīja tādu pēkšņu aizraušanos ar makšķerēšanu. Nez kāpēc šī apsēstība ar butēm Valentīnam Aleksejevičam uznāca ap augusta otro pusi, kad plekstu sezona vēl ne tuvu nebija. Kapteinis tad ik vakaru, kā plēsts ar makšķerkātiem joza uz jūru, bet, gaismai austot, atgriezās kazarmās, lielāko ties’ bez zivīm, toties tādā paskatā, ka, varētu domāt, viņš pats niris pēc loma – spožām acīm, jūraszālēm aplipis, un laimīgs, ka bail. Sakopies kapteinis gāja uz dienestu, bet vakarā viss atkal atkārtojies. Un tā līdz pat oktobra beigām, kad kā ar nazi – viss, līdz nākamajam augustam Aleksejevičam zivis kā nebijušas.

Arī 1967. gada 18. oktobra rītu Sitnovs sagaidīja vai, varbūt, nesagaidīja uz mola. Lielākais orkāns Latvijas vēsturē, kā atskrēja no jūras puses ar ātrumu 48 metri sekundē, tā nopostīja vai pusi Padomju republikas. Par bojāgājušajiem gan netika ziņots, taču Valentīns Aleksejevičs bija pazudis.

Bet kopš tā laika uz augusta beigām viļņos pie Ziemeļu mola reizēm varot ieraudzīt nāru, kas izskatoties tā it kā kādu gaidītu. Varbūt tas ir pazudušais kapteinis, pēc kura tā ilgojas, kas zin…

Autors: Liepu Tēvs (Varis Siliņš)

Foto: publicitātes