Latvijas izglītības iestādēs trūkst telpas

Kamēr viena Latvijas skola risinājumu rod mācību darba organizēšanā vairākās maiņās, cita izvēlas pielāgot skolas vajadzībām telpas pieejamās ēkās. Tomēr gadu no gada sabiedrībā izskan diskusijas par šādu risinājumu radītajām sadzīviskajām neērtībām, kā arī telpu atbilstību drošības un veselības prasībām.

Situācijās, kad izglītības iestādēm trūkst telpu, Latvijā lietā tiek likti dažādi radoši risinājumi. Nereti mācības turpinās ēkās, kurās paralēli notiek remontdarbi, bet citkārt skolu vajadzībām tiek piemērotas telpas, kas dažkārt pat neatbilst skolu vides prasībām. Domājot par finansiālo izdevīgumu īstermiņā, bieži tiek aizmirsts par tādiem būtiskiem aspektiem, kas ietekmē gan bērnu veselību, gan labsajūtu, kā gaisa kvalitāte telpās, ventilācija, piemērots apgaismojums, klimats un termoregulācija. Turklāt ne vienmēr šķietami lētākais variants tāds ir arī ilgtermiņā, jo papildu izmaksas rada ne tikai telpu labiekārtošana, bet arī transporta izdevumi u.c.

Skolēnu skaita izmaiņas, būvdarbu ieilgšana vai ēku renovācija un ar to saistītais telpu trūkums, protams, nav problēma tikai Latvijā. Ikviena valsts saskaras ar to un cenšas meklēt ātrāko, izdevīgāko un galvenais bērniem ērtāko un drošāko risinājumu. Tomēr, lai gan problēma ir un paliek tā pati – risinājumi mēdz atšķirties.

Ziemeļvalstīs – Zviedrijā, Somijā un Igaunijā, aprēķinot alternatīvās izmaksas, iecienīts risinājums izglītības iestāžu telpu trūkuma problēmai ir pagaidu moduļu ēku izvietošana. Piemēram, Igaunijā, reaģējot uz likumdošanas izmaiņām, kas paredz, ka pašvaldībai obligāti jānodrošina bērniem vieta bērnudārzā, pēdējo gadu laikā šis risinājums ieviests divpadsmit pašvaldībās. Apzinoties, ka demogrāfiskā situācija un bērnu skaits izglītības iestādēs ir mainīgs, šādam risinājumam ilgtermiņā ir vairākas priekšrocības – ēkas tiek uzstādītas un izmantotas tikai tad, kad tas nepieciešams, uzstādīšanas laiks ir īss, kā arī ēkas izmērs un telpu plānojums ir viegli modificējams. Turklāt skandināvu pieredze liecina, ka arī to apsaimniekošanas izmaksas ir zemas.

Iespējams, salīdzināt situāciju Latvijā un Zviedrijā nav korekti. Tomēr tādu Latvijas izglītības iestāžu kā Ķekavas novada Pļavniekkalna sākumskolas vai Babītes bērnudārza lēmums risināt telpu trūkuma problēmu, izvēloties Skandināvijā populāro metodi, pierāda, ka arī Latvijā to ir iespējams veiksmīgi realizēt. Tātad atšķirīgās pieejas problēmas risināšanā ir vērtību izpratnes, nevis finansiāla rakstura jautājums. Būtu interesanti uzzināt, vai, izvēloties konkrētu rīcības virzienu līdzās jau „pārbaudītiem” risinājumiem, pašvaldības izskata arī citas alternatīvas, kas, iespējams, ļautu saimniekot vēl gudrāk un ilgtermiņā arī vairāk ietaupīt.

Foto: publicitātes