Ko patiesībā nozīmē 4. maija deklarācija?

1990. gada 4. maijā tika pieņemta un stājās spēkā Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tās pieņemšana bija viens no Dziesmotās revolūcijas jeb Trešās atmodas politiski nozīmīgākajiem notikumiem, un, neraugoties uz nosaukumu, tā nav tikai svarīgs oficiāls paziņojums, bet arī nozīmīgs konstitucionāla ranga tiesību akts, kas noteica un nosaka mūsu valsts tālākas rīcības. Saspringtos apstākļos, starp neatkarības atjaunošanas pretiniekiem un atbalstītajiem, kuri redzēja dažādus ceļus, kā neatkarība atjaunojama, Deklarāciju izdevās pieņemt, izmantojot tobrīd spēkā esošās likumdošanas procesu reglamentējošās tiesību normas. Deklarācija bija viens no tiesībpolitiskajiem soļiem ceļā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Soļi uz valstiskās neatkarības atjaunošanu

Deklarācijā ir atsauce uz pirmajiem soļiem – Latvijas PSR Augstākā Padomes 1989. gada 28. jūlijā pieņemto “Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti”, 1990. gada 15. februārī pieņemto “Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”, kā arī 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulces Aicinājumu. Pirmajā dokumentā atzīts, ka Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte zaudēta prettiesiski un pasludināta Latvijas PSR suverenitāte, tomēr palika neskaidrs, kā suverēna valsts (Latvijas PSR) var atrasties citas suverēnas valsts (PSRS) sastāvā. Pārējos dokumentos jau parādās neatkarības atjaunošanas ideja.

Pēc Deklarācijas pieņemšanas, tika sperts tālāks solis, Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. To pieņēma, ņemot vērā Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un Augusta puču, un tas grozīja Deklarāciju – spēku zaudēja punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Tāpat tika noteikts, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februāra Satversme. Pilnā apjomā šī Satversme stājās spēkā gan tikai 1993. gada 6. jūlijā, ar 5. Saeimas attiecīgu paziņojumu.

Pastāvēja šaubas par Deklarācijas spēku

Pēc tam, kad pilnīgi tika atjaunota 1922. gada 15. februāra Satversmes darbība, izskanēja viedokļi, ka tikai tā ir spēkā esoša konstitucionāla ranga tiesību akts, jo konstitucionāla ranga aktus var pieņemt tikai ievērojot šo Satversmi. Tātad pastāvēja šaubas par Deklarācijas spēku un vietu normatīvo tiesību aktu hierarhijā. Jautājums nozīmīgs, jo hierarhiski zemākiem normatīvajiem aktiem kā likumiem un deleģētās likumdošanas ietvaros izdotiem noteikumiem, tāpat tiesību piemērošanas aktiem, jāatbilst spēkā esošiem konstitucionāla ranga tiesību aktiem.

Šo jautājumu izlēma Satversmes tiesa savā 2007. gada 29. novembra spriedumā par Latvijas–Krievijas robežlīgumu. Šajā spriedumā analizēti Satversmes sapulces un Latvijas Senāta materiāli, senākas un jaunākas tiesību zinātnes atziņas, kā arī Satversmes un Latvijas PSR Konstitūcijas savstarpējās attiecības, secinot, ka Latvijas valsts konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, bet līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājuši arī citi konstitucionāla ranga akti, ciktāl tie nav aizstāti ar Satversmes normām. Šī atziņa attiecas gan uz Deklarāciju, gan 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Konstatēti un juridiski novērtēti neatkarības zaudēšanai nozīmīgi vēsturiskie fakti

Tāpat minētajā spriedumā pausta atziņa, ka arī Deklarācijas preambula satur spēkā esošas konstitucionāla ranga normas. Dažādās valstīs pastāv dažādas pieejas attiecībā uz konstitucionāla akta preambulas tekstu. Tas, ka tika atzīts Deklarācijas preambulas teksta juridiski normatīvais raksturs, bija nozīmīgi, jo ne vien Deklarācijas punktos, bet arī preambulā konstatēti un juridiski novērtēti neatkarības zaudēšanai nozīmīgi vēsturiskie fakti.

Deklarācija noteikts, ka PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums, kura rezultātā Latvijas tika okupēta. Tāpat noteikts, ka prettiesiska bijusi procedūra, kādā notikusi Latvijas valsts iekārtas grozīšana, suverenitātes likvidēšana un iekļaušana PSRS sastāvā. Pieņemot Deklarāciju, aktuāli bija paust nostāju par PSRS okupāciju, bet Deklarāciju tagad papildina arī 1922. gada 15. februāra Satversmes ievads, kurā kopš 2014. gada 22. jūlija pausts nosodījums ne vien komunistiskajam režīmam, bet arī nacistiskajam režīmam.

Valsts kontinuitāte jeb nepārtrauktība

No vēsturisko faktu juridiskā novērtējuma loģiski izriet Deklarācijā nostiprinātā valsts kontinuitātes jeb nepārtrauktības ideja. Tās būtība ir tāda, ka Latvijas Republika netiek dibināta kā jauna valsts. 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika tika izveidota balstoties uz latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām, tad agresijas un okupācijas rezultātā prettiesiski izzuda de facto, bet ne de iure. Deklarācija ne vien to atzina, bet arī uzsāka virzību uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas Republikas de facto atjaunošanu.

No tā izrietēja gan 1922. gada 15. februāra Satversmes un dažu citu senāku normatīvo aktu darbības atjaunošana, piemēram, Civillikuma. Tāpat arī valsts rīcība, regulējot pilsonības jautājumus, atjaunojot īpašuma tiesības un tamlīdzīgi. Protams, ka šajā valstiskās neatkarības atjaunošanas darbā bija un ir jāņem vērā arī sociālā realitāte, jo valstiskās neatkarības atjaunošana nesākās tieši tādos pašos apstākļos, kuros šī neatkarība izzuda.

Alberta koledžas studiju virziena “Tiesību zinātne” vadītājs, lektors Ivars Čivčišs

Foto: publicitātes

TOP Komentāri

avatar