Klusais un piepildītais bērnības sapnis

Janvāra rīts Salas vidusskolas zālē bija neparasts. Te viesojās šīs skolas 11. izlaiduma absolvente Inga Āriņa, kurai atklāja personālizstādi.

Ceremonijas ievadā ar skaņdarbu klātesošos iepriecināja Salas vidusskola audzēkne, pianiste Linda Poplova. Skolas muzeja vadītāja, skolotāja Pārsla Stirna sacīja: „Šodien mums ir trīs notikumi. Pirmais. Tikšanās ar vidusskolas absolventi. Otrais. Viņas gleznu izstādes atklāšana. Un trešais – šī ir arī karjeras stunda, kurā varēs uzzināt par mākslinieka profesiju.

Ingai zīmēšanas talants jau atklājās skolas laikā. Tolaik bija tradīcija, ka klase, kas skolā dežūrēja nedēļu, izdeva periodisko izdevumu „Dadzītis”. Inga tajā vienmēr zīmēja. Tas bija sākums. Līdz šai dienai bija ļoti tāls ceļš ejams… Kāds viedais ir teicis: „Atliek tikai noticēt, ka aiz nākamā pagrieziena gaida prieks, un tā notiek. Viskošākās krāsas rokās ieliek nejaušība. Atliek tikai noticēt, un saules zaķīši galotnēs lēkās, un nedienas aizbēgs, dzirdot tavus smieklus.” Paraugoties ziedu pasaulē, varu sacīt, ka skaistumam piemīt arī smarža, un smarža piemīt arī katrai dvēselei.”

Vizuālās mākslas skolotāja un karjeras konsultante Dace Ķiploka teica: „Šodien jums būs iespēja iepazīties ar cilvēku, kas pastāstīs par mākslu, kādas prasmes un iemaņas ir nepieciešamas māksliniekam. Jāņem vērā, ka tas ir smags darbs.  Es Ingai vēlos dāvināt hiacinti, kura ne tikai jauki smaržo, bet arī ātri aug, lai viņas izaugsme būtu strauja un darbi tiktu rādīti vēl plašākā lokā! Lai blakus būtu cilvēki, kas iedvesmo!”

Vārds tika dots pašai Ingai. Viņa atzina, ka šorīt ir nedaudz uztraukusies, jo izstādes atklāšana nenotiek ikdienā. „Šī ir īpaša diena. Pirms 30 gadiem esmu absolvējusi šo vidusskolu. Profesija – mākslinieks bija mans bērnības sapnis. Tas bija mans klusais sapnis, par ko es skaļi nerunāju. Kad skolas direktore mums vaicāja, par ko vēlamies kļūt, mēs ar draudzeni izdomājām, ka sacīsim – par medmāsām. Direktore sadusmojās, ka mēs potēsim cilvēkus un izdzina mūs no kabineta. Nākamreiz sacījām, ka vēlamies kļūt par pavārēm, tad – par dārzniecēm.

Vienu reizi, kad es skolā biju dežurante un slaucīju tāfeli, nejauši noklausījos savas mammas un skolotājas sarunu par sevi. Viņas runāja par ko es varētu kļūt. Tad skolotāja sacīja: „Pavaicāsim viņai pašai.” Es izgriezu lupatu, atmetu matus atpakaļ un lepni sacīju: „Par aktrisi!” Gan mātes, gan skolotājas sejā bija milzīgs izbrīns.  Es netiku tur, kur vēlējos, pa mākslas līniju, bet ieguvu grāmatvedes- finansistes diplomu. Pateicoties, labiem skolotājiem savu bērnības sapni esmu piepildījusi.”

Iniciē raidījumu „100 grami mākslas”

Ingai kā jau māksliniecei izdomas netrūkst. Viņa zāles priekšā aicina savus skolotājus, profesionālus māksliniekus Jolantu Ābeli un Jēkabpils mākslas skolas direktoru Ziedoni Bārbalu. Viņi atbild uz jauniešus interesējošiem vaicājumiem par mākslinieka profesiju.

Kādi ir darba pienākumi un mākslas uzdevums? Jolanta: „Mākslas uzdevums ir radīt skaisto un vēl skaistāk, nekā tas ir dzīvē.” Ziedonis: „Mākslas ir tas, ko rada, atrodot to, kas ir neparasts mūsos un pārējos. Ir jādarbojas regulāri. Galvenais, lai pašam tas, ko dari, būtu interesētu.”

Kādi ir galvenie mākslas instrumenti? Jolanta: „Galvenais mākslinieka instruments ir acis. Mākslinieks visu redz vairāk un savādāk – no matu galiņiem līdz kurpju šņorēm. Māksliniekam ir jāpārzina visas profesijas un zinātņu nozares: anatomija, ķīmija, dabas zinātnes. Ja viņš kādu no tām nepārvaldīs, viņš to nevarēs attēlot. Māksliniekam ir jābūt arī ļoti labam psihologam. Tā ir grūta un sarežģīta profesija. Es nepārtraukti mācos un studēju.” Ziedonis: „Ir daudz jāstrādā. Mākslas darbi jāvēro savas valsts un par pasaules prizmā, jāsalīdzina. Labs darbs ir tāds, kas pārnes sajūtas no mākslas darba uz skatītāju.”

Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt māksliniekam? Ziedonis: „Jātic mākslai. Jāredz tas, ko tu gribi. Jābūt meklējumiem. Dažreiz pati dzīve nosaka to, par ko tev jākļūst. Piemēram, es vēlējos kļūt par izmeklētāju. Kā māte aizveda uz mākslas skolu, tā tur paliku…”

Kāda izglītība nepieciešama? Jolanta: „Izglītība ir vajadzīga. Tāpat kā mācās par ārstu, tā mācās par mākslinieku. Pati profesija prasa nepārtraukti izglītoties. Patiesībā jau bērnībā cilvēks zina, par ko viņš kļūs. Ja tas tā ir, tad viņš savu sapni piepildīs.” Ziedonis: „Nevar iztikt bez paškritikas, bet tā nedrīkst nomākt optimismu.”

Kādi ir būtiskākie plusi un mīnusi šajā profesijā? Jolanta: „Tu esi brīvs. Vari darīt, ko vēlies. Tev nav problēmu iziet dabā un cilvēkos. Ja kļūsti pārāk populārs, tad gan brīvība samazinās. Viss jau ir atkarīgs no katra cilvēka rakstura īpašībām. Vienīgais mīnuss ir materiālā bāze. Tās nodrošināšana nav lēta. Tādēļ ir teiciens, ka mākslinieks kļūst slavens pēc savas nāves. Svarīgi ir arī tas, kā jūs paši sevi esat novērtējuši. Ja sevi novērtējiet uz 50 eiro, tad tā arī būs. Jāstrādā pie sevis un savu darbu pašvērtības celšanas.” Ziedonis: „Radīt – tas ir kaut kas brīnišķīgs! Mīnuss ir finansiālie jautājumi. Manuprāt, kaut kur ir jāatrod šīs zelta vidusceļš, kas patīk tautai, bet nedrīkst pazaudēt savu stilu. Ir jāiet savs ceļš.”

Noskaidrojās, ka mākslinieks var strādāt daudzās jomās: skolā, veidot interjerus, būt dizainers, darināt apģērbu, veikt pasūtījuma darbus u.c. Māksla ir bagāta ar profesijām, jāatrod tikai savējā.

„Skolā mācīja izpatikt, nevis patikt”

 Pēc „raidījuma” Inga Āriņa pateicās saviem skolotājiem. Ziedonis bija tas, kurš viņai palīdzēja ar otu novilkt pirmo līniju, kad roka vēl drebēja. Mākslinieks Ingu iedrošināja nebaidīties un lika viņai noticēt, ka sasniegt savu kluso bērnības sapni vēl var paspēt. Jolanta Ābele vada studiju „Mākslas dārzs”, kur nodarbības notiek divas reizes nedēļā. Ingai, kaut arī viņa ir piedalījusies vairākos plenēros, vislabāk patīk gleznot tieši studijā, kur blakus ir skolotāja, kas roku pavirza pareizā virzienā, ja nu kaut kur rodas šaubas. Jolanta Ābele Ingu raksturoja kā paklausīgu un čaklu skolnieci. „Mākslinieka profesija ir dzīvesveids. Visu jāpakārto mākslai: ģimeni, sadzīvi, zupas katlu, veļu un pat ģērbšanās stilu. Lielākā māksla ir dzīves māksla. Tā ir māksla mīlēt, cienīt, piedot, būt labestīgam un iecietīgam,” sacīja māksliniece. Inga skolotājiem un skolas pārstāvjiem dāvāja ne tikai ziedus, bet arī pašas gatavotas ziepes, kas ir otra viņas aizraušanās brīvajā laikā.

Neformālā sarunā ar skolēniem un māksliniekiem Inga secināja: „Ir svarīgi, vai man pašai patīk mani darbi. Man ļoti būtisks ir vīra vērtējums, vienmēr ieklausos, ko viņš saka par katru gleznu. Skolā mūs mācīja izpatikt, nevis patikt. Es to nebūtu darījusi, ja par gleznām liktu atzīmes. Ja darbi patīk tev, tad tie patiks arī citiem. Dievs man ir devis pašus labākos skolotājus. Gleznas vērtējums ir subjektīvs.  Mana „atzīme” ir padalīties ar pieredzi, nevis ar cipariem. Pie katra darba ir arī sviedru plūdums un dažkārt pat asaras… Pieaugušo dzīvē neliek atzīmes. Meklējiet savu stilu! Savus skolotājus! Esiet jūs paši! Ja tu negaidi rezultātu, tad tas atnāk pats. Dariet to, kas pašiem vislabāk patīk un sanāk!”

Vērojot Ingas gleznas, man gribas pasmaržot ceriņus, viegli pieskarties rozei, lai neiedzeltu ērkšķis, noplūkt sulīgu bumbieri no zara, iebrist upē un saplūkt ūdensrozes, iziet dzestrajā ziemas rītā un sastapt mežā stirniņas. Viņas gleznas ir kā bildes, skaidras krāsas, tikpat skaidra autores doma, kas neprasa komentārus kā tas ir abstraktajā mākslā. Attēlotais saplūst un rada jaunu realitāti. 

Teksts un foto: Ligita Ābolniece

 

Lasi vēl

1

TOP Komentāri

avatar
1 Komentāra topiki
0 Raksta atbildes
0 Sekotāji
 
Vislielākā reakcija
Karstākais komentāru topiks
1 Komentāru autori
Glezniece Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie vispopulārākie
Glezniece
Viesis
Glezniece

Māksla ir mīla

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši