Zinātnei nepieciešams vairāk garīguma

Dalies!

„Pie matemātikas nonācu diezgan tipiski kā tas puikām mēdz būt. 10.klases otrajā pusē (tolaik tā bija vidusskolas priekšpēdējā klase) sāku domāt, ka nākamajā gadā beigšu skolu, jāplāno, ko darīt tālāk. Lasīju populārzinātnisku literatūru, kas tajā laikā bija pieejama. Biju domājis iet studēt fiziku – atomfiziku. Šīs studijas bija Maskavā. Man ieteica, ka no sākuma jāpastudē matemātika, tad būs vieglāk fizikā. Tā arī aizgāju uz matemātiku. Jau pirmajā semestrī nolēmu, ka palikšu matemātikā,” stāsta profesors. Pie Dievišķās pasaules atklāsmes viņš nonācis caur smagu slimību. „Man kopš bērnības bija ļoti smagas galvassāpes. 25 gadu vecumā, kad tikko biju sācis pētniecisko darbu un iestājies aspirantūrā, uznāca liela galvassāpju lēkme. Pēc tam es skaidri apzinājos, ja ātrā palīdzība būtu atbraukusi piecas minūtes vēlāk, būtu par vēlu. Pirmās pāris injekcijas es nejutu. Bija sajūta, ka rokas un kājas vairs nav tavas, tikai sirds rajons. Es nebiju tik tālu, lai izietu ārpus fiziskā ķermeņa. Tas bija ārkārtīgs miera stāvoklis. Tu apzinies, ka aizej no šīs pasaules, bet tajā brīdī nav nekādu baiļu. Nākamajā rītā, pamostoties un kā matemātiķim „saliekot visu pa plauktiņiem”, sapratu, ka varēja būt cita situācija – tālāk no Rīgas ārsti tik ātri neatbrauktu. Rodas jautājums, kā dzīvot. Sauksim, vienalga, Liktenis vai citādi (es šajā vārdā ielieku dziļu jēgu) – Viņš man „piespēlēja” šo situāciju, lai es dziļāk par šim lietām padomātu un sagatavotos tam, ko es tagad daru. Man ir iznācis ļoti daudz pa Latviju braukāt un runāt par zinātnes un garīguma kopsakarībām. Tas toreiz varēja būt impulss, lai padomātu par lielajiem jautājumiem. Kāpēc mēs dzīvojam? Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kas notiek ar mums pēc nāves? Ļoti augstas kvalifikācijas zinātnieki, ieskaitot Nobela prēmijas laureātus, tic Dievam. Zinātne ir palikusi pārāk tehnokrātiska, un tas ved strupceļā. Tai ir nepieciešams vairāk garīguma. Klīniskās nāves laikā cilvēkam rādās priekšā „filmiņa” – tas, ko viņš sevī dzīvē ir ielicis. Smalkajā matērijā jeb smalkajā vielā mūsu enerģijas un domas ir fiksējušās kā grāmatā. Modernā zinātne pierāda, ka senajiem ticējumiem ir bijis nopietns pamats. Tā nav naivitāte, kam cilvēki agrāk ir ticējuši. Uz to mums nebūtu jāskatās augstprātīgi, jo šīs lietas apstiprinās. Es uzskatu, ka svarīgākais, vadošais un primārais cilvēkam ir tieši gars un dvēsele. Fiziskais ķermenis ir tikai „kalps”. Mēs varam noteikt, kāds tas būs. Piemēram, hipnozes stāvoklī ķermenis pilnīgi pakļaujas tam, kā otrs cilvēks ar savu apziņu to ietekmē. tas pierāda, ka šī „bioloģiskā mašīna” ir pakļauta garam.” Buiķa kungs vairākas lekcijas lasījis kopā ar erudīto ārstu Pēteri Kļavu. „Mūs ar Imantu Ziedoni P.Kļava sameklēja. Mēs bijām publicējuši vairākas intervijas ar kopēju nosaukumu „Pasaule ir lielāka”.” Cilvēks dažreiz nokļūst klīniskajā nāvē, viņa apziņa saņem Visuma informāciju, bet, atgriežoties dzīvē, šīs zināšanas zaudē. Kādēļ? „Tā ir problēma, kāpēc šīs mehānisms darbojas, kāpēc mēs šīs zināšanas aizmirstam. Es esmu lasījis populāru literatūru, ko sarakstījuši pasaulslaveni cilvēki, kas par šīm lietām interesējas. 1975.gadā tie bija R.Mūdijs, E.Kiblere-Rosa. Latviešu valodā ir E.Valario grāmata „Priekšnāves pieredzējumi”. To es ieteiktu izlasīt. Tur ir ne tikai fiksēti notikumi, kas noris ar cilvēka iziešanu no fiziskā ķermeņa un citu realitāšu redzēšanu, bet ir dota arī šī stāvokļa zinātniskā izpēte, dažādas hipotēzes – kā mēs varētu izskaidrot, kas tur notiek. Ja tik tiešām ir tā, ja šīs zināšanas mums šeit fiziskajā ķermenī nepaliek, tad, acīmredzot, tam ir kāds pamats. Tad cilvēkam uz zemes ar tām ir grūti dzīvot.” Zinātne ir noskaidrojusi, ka Visums laikā ir mainīgs. Pašreiz tam ir tendence izplesties paātrināti. Mēs jūtam, ka „laiks skrien ātrāk”. Zinātnieks atzīst: „Paši lielākie jautājumi vienmēr ir paši neskaidrākie. No 20gs. 20. gadiem uzskatīja, ka Visums ir stacionārs – laikā nemainīgs. Tad radās „Big Beng” (Lielais sprādziens), kura priekšstatā bija divi scenāriji, kā vajag notikt evolūcijai. Pēc viena – Visuma izplešanās notiek ar nemainīgu ātrumu, un tas visu laiku izpletīsies. Pēc otra – ir iespējamība, ka Visuma izplešanās palēninās, jo gravitācijas spēks, kas velk materiālos ķermeņus kopā, bremzē izplešanos. Tai kaut kādā brīdī vajadzētu apstāties. Bet 1998.gada novērojumi rāda, ka Visums izplešas paātrināti, un tas uzreiz rada jautājumu: kādēļ? No mums zināmajiem spēku laukiem nav tādu, kas varētu nodrošināt paātrinātu izplešanos. Tās ir hipotēzes, par kurām es esmu stāstījis. Fiziķi- teorētiķi ir izstrādājuši pāris pieejas, kā to varētu izskaidrot. Bez gravitācijas, elektromagnētiskajiem un kodolspēkiem, iespējams pastāv jauns spēku lauks. Viena teorētiķu grupa to piedāvā nosaukt par kvintesenci. Tas nav jauns jēdziens. Kvintesence ir eksistējusi jau senajā Grieķijā tā laika priekšstatos un burtiskā tulkojumā nozīmē – piektais elements. Bija četri materiālie elementi – zeme, ūdens, uguns, gaiss. Un kvintesences uzdevums bija neļaut planētām un Mēnesim nokrist debess sfēras centrā. Modernā zinātne nonāca tuvu tam priekšstatam, kā domāja senie grieķi.”

Teksts: Ligita Ābolniece 

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

13 + 13 =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši