Vienā cilvēkā var sadzīvot daudz talantu

Dalies!

Pēc specialitātes Inārs ir daiļdārznieks. Neklātienē absolvējis Bulduru daiļdārzniecības tehnikumu. 1990.gadā kā diplomdarbu izstrādājis Viesītes kultūras pils apzaļumošanas projektu, kas saskaņots ar tā laika izdarīgo saimniecības direktoru Ludi Skostu. Diplomdarbu vadīja pasniedzēja Laima Zīberga.  Ināru iepazinu kā amatnieku kokdarbos, kad rakstīju grāmatu par Viesīti. Viņš gatavo  no koka svečturus, dažādus suvenīrus. Ir piedalījies izstādēs Viesītē, Jēkabpilī, Aknīstē, Preiļos, Lonē, Vangažos un Inčukalnā. Koktēlniecības prasmi Inārs apguvis pašmācības ceļā. Jau pieaudzis cilvēks būdams, pēc darba gājis pie pasniedzēja Valda Rancāna, kas strādāja Viesītes profesionālajā vidusskolā, mācīties. Interese bijusi ļoti liela un arī vēlēšanās apgūt šo amatu. „Tēva dzimta man nāk no Zemgales, no Rukmaņiem. Vecāmāte Emma bija audēja. Auda dažādas segas. Vecaistēvs Otis Dreijers taisīja krēslus no lazdas koka – atpūtas un šūpuļkrēslus. Viņš prata labi zīmēt, bet šo talantu diemžēl neizkopa. Es domāju, ka galdnieka būšana manī ir no vecātēva. Savukārt, viņa brālis Alberts Dreijers spēlēja „garmošku” un no koka veidotu tauri. Viņam bija muzikālā dzirde. „Pēdējā laikā no koka vairāk veidoju pogas un atslēgas piekariņus, arī traukus. Vienu rītu pulksten deviņos iegāju darbnīcā un vakarā pulksten deviņos iznācu. Nejutu, kā pagāja laiks! Citi jautā: kā tu tā vari? Es darbā arī atpūšos, jo tas ir arī mans vaļasprieks.” Savus darinājumus Inārs realizē Viesītes amatniecības centrā „Zīle”. Ir bijis Krustpils saliņā un Jēkabpils gadatirgos. Piedalījies „Baltturas” un Rāmavas lauksaimniecības izstādēs. Rokdarbi tiek ņemti līdzi tik daudz, cik somā var ielikt.

  Zīmīgu vietu I.Dreijera dzīvē un darbā ieņem fotomāksla. „Fotografēt sāku no 1976.gadā – vēl pirms iesaukšanas padomju armijā. Tad bija pārtraukums. 1985.gadā pie bildēšanas atgriezos atkal. Fotografēju saviesīgos pasākumos: bērēs, kāzās, izlaidumos, jubilejās. Pakāpeniski sāku vērot skatus dabā un tos iemūžināt,” atminas Inārs. Viņš ir piedalījies foto izstādēs Viesītē, Saukā, Rīgā, Preiļos, Skrīveros, Jēkabpilī. Atmiņā palikusi 2007.gada akcija „Viena diena Latvijā. Tajā Inārs ieguva 1.vietu, iemūžinot tolaik Viesītē gardāko toršu cepēju Emīliju Jodēli ar izgarnētu kūku. Lielākais panākums gūts Rīgā NATO Samita laikā foto konkursā „Pasaule mūs redz. Parādi labāko!” Kategorijā „Latviskums” iegūta godalgota vieta. Kad jautāju, kas tajā bildē bija atainots? Inārs stāsta: „Fonā bija zirgs, „Meža dzeņu” saimnieks Jānis Spīdainis  tirgū ar sivēnu. Par bildi saņēmu balvu – visu NATO Samita dāvanu komplektu.” Ināram cieša sadarbība izveidojusies ar Preiļu foto konkursu veidotāju Igoru Pļičku. Šajos konkursos vienmēr ir ņemta līdzdalība. Ināra māte nāk no Latgales, no Krāslavas puses. Vecāsmātes dzimtā Grišāni bijuši pat 12 bērni, katrs ar savu talantu apveltīts. Inārs bildes joprojām publicē dažādos mūsu valstī pazīstamos laikrakstos un žurnālos: „Zintnieks”, „Latvijas Avīze”, „Staburags”, „Diena” un citos. Mūžībā aizgājusī māksliniece Aina Karlsone viņam veltījusi Ex librus.   Ir jaunums, kad uzzinu par Ināra vēl vienu radošo jomu – filmēšanos. „Pēdējo reizi filmējos pēc rakstnieka Ļeva Tolstoja romāna „Karš un miers” motīviem Lielbritānijas režisora veidotājā seriālā Rundāles pilī. Es atveidoju diplomāta lomu. Teksts jārunā nebija. Pirmajā sērijā bija jāpieiet pie galda un jārada ilūzija, ka sarunājos ar galvenās lomas atveidotāju. Emocijas saglabājušās ļoti spēcīgas. Tomēr tā bija iespēja klātienē tikties ar pasaules kino zvaigznēm! Ainas šim seriālam uzņēma arī Sant-Pēterburgā un Lietuvā. Šobrīd esmu četrās kino studijās. Kad mani paaicina, tad braucu filmēties.”

  Man neliek mieru vaicājums: kā vienā cilvēkā var sadzīvot tik daudz talantu? Kura no mākslām ir tuvāka? Inārs saka, ka vienlīdz tuvas ir visas, jo tās palīdz nesaspringt par dažādām sadzīves problēmām, bet iemācīties caur dabas skaistumu ieraudzīt pasaulē labo un vairot to arī savā dzīvē. Izrādās, ka tas vēl nav viss! „Makšķerēšana ir mans vaļasprieks no 7 gadu vecuma. Neretas novada „Rukmaņos” pie Zalvītes upītes ar vienaudžiem rīkojām makšķerēšanas sacensības. Man ļoti patīk arī sēņot. Ieejot mežā, sasveicinos ar Meža māti. Viņai uzspraužu pirmo sēnīti, neraugoties, kādu atrodu. Iznāku ārā ar pilnu grozu. Sēņojot arī bildēju. Fotogrāfijā būtiskākais ir notvert mirkli. Otra tāda nebūs. Būs citāda gaisma, citāds objekts, citāds mans redzējums.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: no personīgā arhīva

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

3 × 5 =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši