Reģionālā reforma jāveido pēc iedzīvotāju interesēm un pašvaldību funkcijām, nevis politiskā lēmuma

Jau pirms vēlēšanām aktīvi tika cilāts jautājums par reģionālo reformu, un šobrīd partijas turpina to apspriest, piedāvājot dažādus iespējamos variantus. Priekšlikumi par to, cik teritoriālās vienībās jāsadala Latvija, līdzinās vairāksolīšanai, taču Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Nikolajs Ozoliņš uzsver, ka mākslīga apvienošana ar piespiedu Ministru kabineta politisko lēmumu nesniegs pozitīvu rezultātu. Viņš uzskata, ka teritoriālajai reformai jābūt arī funkcionālai, un tās ietvaros uz piecu plānošanas reģionu bāzes jāveido apriņķi.

119 pašvaldības un 5 apriņķi

Piekrītu uzskatam, ka plānošana nepieciešama divos līmeņos – jāsaglabā 119 pašvaldības kā pirmais līmenis, savukārt otrais līmenis būtu pieci apriņķi, kas veidoti uz plānošanas reģionu bāzes, attiecīgi, Kurzemes apriņķis, Latgales apriņķis, Rīgas apriņķis, Vidzemes apriņķis un Zemgales apriņķis. Turklāt jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās būtu jāievēl ne tikai pašvaldību deputāti, bet arī apriņķu deputāti. Piemēram, pieci līdz septiņi deputāti katrā apriņķī.

Šobrīd plānošanas reģionos lēmumus pieņem deleģētie pašvaldību domju pārstāvji, taču apriņķi jāveido lemtspējīgi, lai tiem būtu ne tikai plānošanas iespējas, bet arī politiskā vara. Pašvaldības jau šobrīd sadarbojas reģionu ietvaros, taču plānošanas reģioni nav tiesīgi, piemēram, izdot saistošos noteikumus. Arī sarunās ar  Ministru kabinetu reģionu viedokli lielākoties pārstāv Latvijas Pašvaldību savienība vai Latvijas Lielo pilsētu asociācija, taču piecu apriņķu izveide nozīmētu, ka sarunās ar valdību būs vēl viens spēlētājs. Reģioni varēs diskutēt ar  MK pavisam citā līmenī ar daudz plašākām tiesībām. Nevajag izdomāt velosipēdu no jauna, esošajiem plānošanas reģioniem ir jāpiešķir pašvaldību statuss ar administrāciju un deputātiem.

Nepieciešamie grozījumi Satversmē

Teritoriālajai reformai jānotiek vienlaicīgi ar grozījumiem Satversmē, kurā beidzot jādefinē, kas ir pašvaldība un kāds ir tās statuss. Tāpat nepieciešams atsevišķs likums  un  pants Satversmē par valsts galvaspilsētu – Rīgu, kurā būtu noteikts tās īpašais statuss, atrunājot arī to, kādu atbildību tā nes, kādus nodokļus var saglabāt savā budžetā, attiecības ar centrālām valsts iestādēm u.tml.

Vēl viens aspekts, kas noteikti jāiekļauj reģionālajā reformā, ir  pašvaldību iespēju popularizēšana veidot kopīgas iestādes, piemēram, skolu valdi, būvvaldi, pašvaldības policiju u.tml. Turklāt, ja kopīgu skolu valdi izveidojušas trīs noteiktas pašvaldības, tas nenozīmē, ka obligāti kopīga pašvaldības policija būtu jāveido tieši tādā pašā salikumā,  to var īstenot arī sadarbībā ar citām pašvaldībām. Attiecībā uz kopīgo iestāžu veidošanu pašvaldībām jādod rīcības brīvība, lai tās varētu apvienoties, balstoties uz interesēm vai kopīgām problēmām. To nevar noteikt ar rīkojumu no Ministru kabineta vai Saeimas likumu, tas vislabāk zināms katrā pašvaldībā. Ir pašvaldības, kurām ir piejūras teritorija, citas savukārt apvieno pierobežas jautājums vai Daugavas izmantošanas iespējas.

Republikas pilsētu skaits nemainīgs, bet lielāka rīcības brīvība

Šobrīd visā pasaulē strauji attīstās lielās pilsētas, un tas nākotnē ietekmēs arī teritoriālo sadalījumu Latvijā. Radīsies jautājums, vai nepieciešami atsevišķi mazie novadi pie lielajām pilsētām, piemēram, pie Rīgas, kas izmanto lielās pilsētas sabiedrisko transportu un citas priekšrocības, vienlaikus saglabājot mazā novada statusu. Nākotnē varētu rasties nepieciešamība pievienot Rīgai tādus novadus kā Mārupi, Ādažus, Garkalni u.c.

Minētajos piecos apriņķos iekļautos arī republikas pilsētas, kuru skaits jāsaglabā nemainīgs. Turklāt arī republikas pilsētām jāpiešķir lielāka rīcības brīvība, piemēram, atļaujot pilsētas budžetā saglabāt visus ieņēmumus no uzņēmuma ienākuma nodokļa, kas tiktu novirzīti uzņēmējdarbības attīstībai.

Centrālās iestādes arī reģionos

Lai Latvijas lauki nepaliktu pavisam tukši, nepieciešams beidzot īstenot ideju par Rīgas atslogošanu no centrālajām iestādēm, proti, tādas izmaiņas kā Zemkopības ministrijas pārcelšana uz Jelgavu vai Kultūras ministrijas izvietošana Valmierā, pilnveidotu dzīvību reģionos. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija varētu būt Jēkabpilī, kas arī  tuvāk reģioniem un ģeogrāfiski tuvu Latvijas centram. Skeptiķiem, kuri uzskata, ka tas apgrūtinātu darbu, varu teikt, ka valsts un pašvaldības pakalpojumi aizvien vairāk ir pieejami internetā, tāpēc pakalpojumu saņemšana netiktu apgrūtināta, tieši pretēji – darbs noritētu efektīvāk, mazāk laika pavadot satiksmes sastrēgumos.

Savukārt sekmēt iedzīvotāju ar bērniem pārcelšanos no Rīgas uz reģioniem vai vismaz apturēt reģionu iedzīvotāju aizplūšanu uz Rīgu varētu ar diferencētu nodokļu politiku, proti, zemākas nodokļu likmes tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo (un ir deklarējuši dzīves vietu) noteiktā attālumā, piemēram, 30 km attālumā ne tikai no galvaspilsētas, bet arī citām republikas pilsētām.

Autors: Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Nikolajs Ozoliņš

Foto: publicitātes

Lasi vēl

TOP Komentāri

Komentē anonīmi vai Ienāc profilā, lai komentētu
avatar

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši