„Rakstītājs” Uldis Beķeris par Raksta tapšanu

„Kādēļ raksts izvēlējās tieši mani? Bija pārliecināts, ka spēšu šo vezumu pavilkt un neapstāšos pusceļā,” domā mākslinieks. U.Beķerim Raksts top ilgā radošā procesā. Viņš to zīmē ar roku, izmantojot smalkas otas, akvareli, tušu, balto guašu. Mākslinieks uzskata, ka ar roku zīmēts Raksts atšķiras no datorā ievadītā ar savu virsvērtību. Viņam Raksts nav aizraušanās, izklaide vai meditācija, bet sirds darbs, maizes darbs, ikdienas dievkalpojums un Dieva dotā uzdevuma veikšana. „Raksts nāk no augšas – no sakrālās dimensijas.Tu vienkārši to paņem un uzliec uz papīra. Rakstam ir svarīgi nonākt uz zemes un šeit izpausties, lai harmonizētu pasauli.” Raksta nākšana ir īpašs process. Tā dzimšana sākas no pirmās skices, un līdz pabeigšanai jānoiet tāls ceļš, kaut arī formu mākslinieks redz jau sākotnējā vīzijā. Radošais process prasa ap sevi brīvu telpu un lielu formātu. Visskarbākais darba režīms ilgst 12 stundu dienā. „Rakstot es jūtos pieslēgts, esmu kā Dieva pavēnī. Ar savu spēku neko nevar izdarīt. To visu var dabūt gatavu tikai Dieva spēkā,” apliecina mākslinieks. Rakstot ir svarīgi abstrahēties no sadzīves kņadas, no personīgā egoisma un no negatīvās informācijas sevī. „Vārdos netveramo es varu izteikt Rakstā. Burts ir zīmes struktūra. Ornamentālais raksts ir kā zīmju vienots veselums. Zīmes ievijas Raksta kontekstā un veido dažādu slāņu uztveri. Burts uzrunā tikai ar vienu un vienotu vēstījumu,” stāsta U.Beķeris. Viņš apzināti lieto vārdu Raksts, lai nejauktu to ar Svētajiem Rakstiem, kas māksliniekam ir liela autoritāte. Daži darbi ir tapuši, lasot Bībeli. Ornamentos ir dziļa simboliska valoda.

   Mākslinieks ir pētījis kultūras un mākslas vēsturi, izzinājis gan mandalas, gan latvju dainas. Viņam nav pieņemama folkloras reducēšana uz māriskumu – uz zemes lietām, vielisko, kas paceļ acis pret debesīm. Raksts pastāv noosfērā. Savā sākotnē tas bija radīts skaistumam. Izskaistināšana notika 19.gadsimtā, kad cilvēku sadzīvē strauji ienāca modernās tehnoloģijas. U.Beķeris ir pārliecināts, ka šī – no pagātnes nākusī informācija, kuru ietver Raksts – ir saglabājusies katra cilvēka būtības dzīlēs. „Pētniecība ir nepieciešama, kamēr apgūst tehniskos pamatus. Rakstu ver iemācīties veidot, bet to nevar iemācīties saņemt Dievatklāsmē. Ir divi pasaules redzējumi – analītiskais un emocionālais. Ticība atbilst emocionālajam, pētniecība – analītiskajam. Tikai abus apvienojot var rasties Raksts. Tā pamatā ir sakrālā ģeometrija. Tam nav materiāla izskaidrojuma. Raksts ir lūgšanas telpa. Lūgšana notiek ar visu cilvēka ķermeni un būtību. Raksta valodu es mācos ik dienas. Tajā dienā, kad neesmu strādājis ar Rakstu, man sāp galva. Raksts ir dzīves nepieciešamība. Tas ir mans ceļš,” atzīst mākslinieks.

   Raksts nepretendē uzrunāt visus. Cilvēku loks, kuri izmanto Rakstu nav liels. Cilvēks vispirms apmierina fiziskās vajadzība, pēc tam – garīgās. Materializēta vide Rakstu neizprot. U.Beķera raksti atrodas gan pilīs, gan būdiņās. Savu rakstu mākslinieka kolekcijā ir atradušas daudzas pazīstamas personas. Viņu vidū eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, arhibīskaps Jānis Vanags, budistu garīgais līderis Dailalama un citi.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv