„Nekad nav tā, ka nav risinājuma”

Tamārai ticība Dievam nāk no bērnības. Viņa kristīta piecu gadu vecumā 1959.gadā Krustpils baznīcā, kad tur kalpoja mācītājs Kārlis Zviedris. Kopā ar vecākiem nereti iets uz Pļaviņu luterāņu dievnamu. Bērnība pagāja gleznainajā Aiviekstes krastā. Tur ieraudzīts Dieva radītās pasaules skaistums – madaru baltās putas vasaras zaļajā krūzē, pieneņu un gundegu mazās saulītes, neaizmirstuļu actiņas, kurām tāds pat zilgums kā debesīm. No atmiņas neiziet Tamāras stāstītais, ka viņa bērnībā līdz 7 gadu vecumam redzējusi cilvēka dvēseli. „Mira kāda veca tante. Mani tajā istabā nelaida. Es slepus iegāju. Redzēju tādu kā pelēku putnu izlidojam caur logu rūtī un skaidri dzirdēju stiklu plīstam. Nobijos! Teicu, ka es izsitu logu. Atnāca vecāki, logs bija vesels, bet tante aizgājusi.”

    Līdz ko sākušās skolas gaitas, Tamāru uz baznīcu vecāki līdzi neņēma, lai nebūtu problēmas skolā. Ģimenē svinēti visi svētki, neaugoties uz aizliegumiem. Īpaši mīļi bija Z|iemessvētki. Patiesību, kuru nemāca skolā,  jaunietes gados Tamāra zināja, arī vietu, kur slēpušies nacionālie partizāni. Bijis tāds domu biedru pulciņš, ar ko varēja pārrunāt visslēptākās lietas, arī par politiku, ja tuvojies kāds svešs, sarunu tēma uzreiz tika mainīta. Tamārai pašsaprotami bija iesaistīties Tautas frontē, braukt uz barikādēm, jo iekšēji bijusi doma, ka kaut kas noteikti mainīsies. Valdība, kas noliedz Dievu, ilgi pastāvēt nevar. Tamārai bija liels izbrīns, ka uz baznīcu sāka nākt viņas skolotāja, kas skolā mācīja ateismu. „Nevarēju noticēt, ka uzreiz cilvēks var tā pārvērsties.” Tamāra iesvētījās tikai pēc Atmodas pie mācītāja Modra Plātes. „Mani ļoti uzrunāja viņa sprediķi, kas bija ar dziļu domu un daudzko lika sevī pārvērtēt. Lai arī tagad ar mācītāju Ēvaldu Bērziņu man ir labas attiecības, tomēr šad tad aizbraucu uz Jēkabpili paklausīties sprediķus, jo pa 15 gadiem esmu pie tiem pieradusi.”

   Uzreiz pēc Jēkabpils 3. vidusskolas beigšanas, Tamāra iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā un to absolvēja. Viņa ir pateicīga skolotājai Laimai Zībergai, kas prata veidot skaistas ziedu kompozīcijas. Savā profesijā pastrādāts ne sevišķi daudz. Viņa ir bijusi apzaļumošanas meistare Komunālo uzņēmumu kombinātā, tad daiļdārzniece Jēkabpils vēstures muzejā, pēc atmodas palīdzējusi iekārtot dārzus jaunbagātniekiem, pašreiz darbojas nekustamo īpašumu jomā. Profesijā iegūtās zināšanas un izdomu lieto kalpošanā. Daudzreiz ierastajā darbā iestājas arī rutīna. „Cilvēki nāk uz Ziemassvētku dievkalpojumu, bet es eju mājās pārģērbties, jo visa diena gandrīz nostrādāta uzpošot dievnamu. Dažreiz aizbraucu uz kādu citu luterāņu dievnamu, bet visur priekšā rādās Krustpils baznīcas altāris. Lai kur es ietu, no puķēm vaļā netiktu. Maz floristu ir draudzēs.” Ļoti priecēja Tamāras kompozīcijas, tradicionālajās Draudzes dienās – gan dievnamā, gan plašajā baznīcas dārzā. Atceros 2003.gadā pat taciņa uz baznīcu bija izlikta ar biškrēsliņu ziediem. Tamāra saka: „Idejas man nāk no Augšas. Nekad nav tā kā nav risinājuma. Kompozīciju varu izdomāt pat no visvienkāršākajiem pļavas ziediem.” Viņa neveido kompozīcijas no otrreizējām   izejvielām, bet tikai no dabīga materiāla. Pamatā ir ziedi. Man šķiet, ka Tamāra uztaisīs kompozīciju arī no leduspuķēm. Pati atzīst, ka apbrīno šos dabas veidojumus.

    Rakstīt par Tamāru man ierosināja Krustpils dāmu komitejas ilggadējā vadītāja Zaiga Heniņa. „Es Tamāru pazīstu 40 gadus, manuprāt, viņa ir izcila floriste. Daudzi ir mācīti daiļdārznieki, bet viņai šis talants dots no Dieva.” Es sarunā Tamāru iepazinu, kā vienkāršu, izpalīdzīgu un dziļi ticīgu kundzi. Dievs Tamārai ir devis ļoti labu veselību. Viņa var par to tikai pateikties. Pati atzīst, ka savā mūžā nopietni nav slimojusi, ja kādas trīs dienas vīrusu saķērusi. Dziļš pārbaudījums viņai bija dzīvesbiedra Jāņa aiziešana mūžībā ar vēzi 56 gadu vecumā. Slimība progresēja tik ātri, ka īsti nevarēja apjaust. Nedēļas laikā viņš bija citā saulē. Tamārai ir divi dēli un mazbērni. Liecības par Dieva palīdzību saistās ar darbu. „Tiesājos ar kādu negodīgu uzņēmēju. Pirms tiesas lūdzu par viņu, par tiesnešiem. Par laimi, iznākums man bija labvēlīgs. Bija viens kašķīgs īrnieks, kas nopļauto zāli mērīja ar centimetru mēru un gāja par mani sūdzēties. Es par viņu lūdzu. Nu jau esam tikpat kā sadraudzējušies. Esmu pārliecinājusies, ja lūdz tā ļoti – no visas sirds, tad arī Dievs palīdz!”

    Domājot par Tamāru, man nāk prātā Jēzus vārdi: „Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Tomēr es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts, kā viena no tām.”(Mt 6:28a-29) Ziedi iet cauri visiem mūsu dzīves nozīmīgākajiem brīžiem: dzimšanas dienām, kristībām, iesvētībām, kāzām, apbalvojumus saņemot un arī no šīs zemes aizejot.

Ligita Ābolniece

Foto no privātā albuma

TOP Komentāri

avatar