Nav pieļaujams, ka Latvija kļūst par bērnu eksportētājvalsti

Proti, nav pieļaujams, ka Latvija kļūst par bērnu eksportētājvalsti, kad bērni no labvēlīgas ģimeniskās vides šeit, uz vietas, tiek nodoti adopcijā uz ārvalstīm. Tas ir pretrunā veselajam saprātam un valsts interesēm.

Par šo deputāti bija vienisprātis otrdien notikušajā Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas, kurā tika spriests par bērnu ārpusģimenes aprūpes problemātiku. Divu stundu garajā sēdē, kurā ar ziņojumu uzstājās Labklājības ministrija un piedalījās eksperti, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, bāriņtiesu, tiesībsarga biroja, Rīgas sociālā dienesta un nevalstisko organizāciju pārstāvji, izdevies aptvert kopumu un identificēt nopietnāko problēmu perēkļus, atzina deputāts.

„Atbilstoši Labklājības ministrijas datiem pēdējo trīs gadu laikā uz ārvalstīm adoptēti 463 bērni, kamēr Latvijā vien 336. Manuprāt, ir jāmaina domāšana, kur prioritāte tiek dota stabilām ģimenēm Latvijā, bet adopcija uz ārzemēm ir pieļaujama tikai konkrētās izņēmuma situācijās,” uzskata Parādnieks.

Otrs būtisks apsvērums: adopcijai būtu jāpiekrīt arī aizbildnim, audžuvecākiem un bērnam pašam, nevis ārpusģimenes aprūpētājiem jāsamierinās un bezpalīdzīgi jānoskatās, kādas sekas rada bāriņtiesas lēmums it kā bērna interesēs. Tādēļ ir jāmeklē risinājumi problēmai, ko darīt, ja audžuģimene, kura spēj krietni parūpēties par pieņemtajiem bērniem, vēlas adoptēt tās aprūpē esošus bērnus, taču nevar to atļaujies materiālu apsvērumu dēļ.

„Protams, bērna vislabākajās interesēs ir dzīvot īstajā ģimenē vai arī tikt adoptētam un iegūt stabilu ģimeni, taču ir amorāli izņemt bērnus no aizbildņu vai audžuģimenēm un nododot tos svešiniekiem, kamēr citi bērni vēl atrodas aprūpes iestādēs. Mums ir jānovērtē tas darbs, ko sabiedrības labā dara audžuģimenes,” ir pārliecināts deputāts.

Šis ir viens no vairākiem problēmu blokiem, kas ir identificēti ārpusģimenes aprūpes sistēmā un ir konceptuāli jārisina.

Nopietnas problēmas saistās ar praktisko ārpusģimenes aprūpes uzraudzību, proti, ne vienmēr un visās pašvaldībās bāriņtiesas un sociālie dienesti darbojas atbilstoši pamatuzstādījumem, tādējādi nenodrošinot vislabāko bērna interešu aizstāvību. Tādēļ rodas pārpratumi, kas nonāk pretrunā bērnu interesēm. Tādēļ, kā atzina eksperti, būtu nepieciešams precīzi nodalīt bāriņtiesu un sociālā dienesta funkcijas.

„Visam pamatā ir cilvēciskais faktors un individuāla pieeja, kuras pamatā ir sirds gudrība un godaprāts,” Saeimas Demogrāfijas apakškomisijas sēdē izteicās Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inta Sūna.

Būtisks iemesls, kas rada saspringtās situācijas, ir atšķirīgais finansiālais atbalsts audžuģimenēm un adoptētājiem. Proti, ļoti bieži audžuģimenes finansiālu iemeslu dēļ nespēj adoptēt bērnus, jo tādā gadījumā būtiski samazinās sniegtais valsts atbalsts.

„Nav pareizi spiest aizbildņiem adoptēt bērnus, ja mūsu valsts neparūpējas par to, lai viņi kā vecāki saņemtu atbilstošu nodrošinājumu. Turklāt bieži vien bērniņu veselības stāvoklis nav spožs, tādēļ Latvijā tiem adoptētājus atrast ir grūti, um šādā situācijā,  adoptētāji diemžēl atradīsies tikai ārvalstīs. Tā nedrīkst būt,” uzskata Parādnieks.

2014.gadā bāriņtiesas no ģimenēm izņēma 1605 bērnus, bet atgrieza tajās 755 bērnus. Pavisam ārpusģimenes aprūpē pērn bija 7606 bērni jeb 2,2% no visiem Latvijas nepilngadīgajiem bērniem, no tiem audžuģimenēs – 1224, pie aizbildņiem dzīvoja 4831, bet iestādēs – 1551 bērns.

2014.gadā Latvijā tika adoptēti 300 bērni, no tiem uz ārvalstīm – 178 bērni jeb par 36% vairāk nekā iepriekš.

Foto: ilustratīvs