Kam Latvijai jāpasakās par savu teritoriju?

    „Pirms Otrā pasaules kara vēsturnieki mēģināja izzināt Latvijas kristianizācijas sākumu, izpētot avotus arhīvos Romā un Novgorodā. No Novgorodas hronikām varam uzzināt, ka 12.gs. notika nežēlīgi Novgorodas, Polockas un Pleskavas karaspēku iebrukumi Latvijas austrumu dāļā. Cik tālu sniedzās vācu ordeņa spēki pretoties krievu kņazu karapulkiem, tik tālu Latvija var pateikties par savu teritoriju. Lai ko mēs sliktu nesacītu par vācu ordeni, bet tagadējās Latvijas robežas ar maziem izņēmumiem atrodas tajā vietā, kur tās nosprauda vācu ordenis,” saka teoloģe.

    Kad 1182.gadā Latvijā no Vācijas ieradās bīskaps Meinards, kas latviešu tautai pirmais atnesa evaņģēlija vēsti, Latvijas austrumu daļa atradās stiprā pareizticības ietekmē, bet rietumos valdīja pagānisms. Pirms došanās uz Latviju, Meinards lūdza krievu kņaza Vladimira atļauju sludināt šajā zemē. „Masu apziņā ir izveidojies nepareizs priekšstats, ka tad, kad Latvijā ieradās vācieši, latviešu vidū valdīja miers un saticība, bija skaista idille – bāleliņi līgoja, māsiņas dziedāja. Nē! Valdīja visu karš pret visiem. Atsevišķas ciltis karoja savā starpā. Tās skaistās vērtības, kuras mēs cienām un godājam savā folklorā, nāca vēlāk – 14.gadsimtā. Meinards atbrauca bez krustnešiem, bez armijas, bez militāra atbalsta. Viņš ieradās sludināt evaņģēliju tā mīlestības gaismā. Tiek pieņemts, ka pēc tā laika tradīcijām Meinardam līdzi bija abats un 12 klostera brāļi. Viņi cēla baznīcas un veidoja pirmās draudzes. Latvieši nepazina mūra celtniecību. Pēc Meinarda ierosmes zviedru salas Gotlandes mūrnieki uzcēla pirmās mūra pilis Baltijas valstīs – pirmo Ikšķilē un otro Salaspilī. Tikai pateicoties Meinardam mūsu zemē tika nodibināta Baznīca. Pats bīskaps Meinards Latvijā piedzīvoja maz prieka un daudz sarūgtinājuma. Miermīlīgais sludinātājs mira nepieredzējis, ka Latvija, toreizējā Līvzema, izveidotu savu baznīcu un aristokrātiju kā visas pārējās Eiropas kultūras zemes. Pretēji, lībieši brida Daugavā mazgāt nost kristīgo ticību. Bija arī uzticami Meinarda sekotāji. Krimuldas valdnieka Kaupo laikā uzcēla vecāko baznīcu Latvijā – Krimuldas baznīcu. Nākamais bīskaps Bertolds atrada Meinarda darbu izpostītu. Tie, kas reiz bija kristieši, bija nomazgājuši šo ticību, un tie, kas nebija ar mieru to darīt – nogalināti. Mūki un priesteri apcietināti. Lai aizstāvētu tos kristiešus, kuri grib par tādiem būt, nevis pagānu piespiešanai kristīties, 1198.gada 24.jūlijā notika kauja, kurā vācieši uzvarēja, kaut arī Bertolds tajā krita. Tikai trešā bīskapa Alberta laikā sākās Latvijas īstā ieiešana kristīgajā Eiropā. Latvija Eiropas kartē, tās domāšanā, politiskajā, kulturālajā un saimnieciskajā apritē parādījās tad, kad Eiropā valdīja garīgā pacēluma laiks un Rietumu baznīca savā garīgajā apritē bija sasniegusi augstāko varas punktu. Pie varas bija pāvests Inocents III – visu laiku ievērojamākais bīskaps. Tāda vara, kāda baznīcai bija Inocenta III laikā, tai nekad vairs nav bijusi.”

   Pagājuši vairāk kā 800 kristīgās ticības gadi mūsu tautas vēsturē. Šajā laikā kultūras, izglītības un saimnieciskajā jomā sasniegts daudz.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv