Jauns prozaiķis par darbu skolā un radošo procesu

   Par skolotāja darbu jaunietis runā kritiski. „Izglītības politika mūsu valstī kā smilšu pils būtu pilnībā jānojauc un atkal jābūvē no jauna. No nulles! Tā, lai skolēnu skaita dēļ vidusskolā nav jāuzņem cilvēki, kuriem pilnīgi noteikti tur nav jāatrodas. Tā, lai skolotājs atkal ir rīcībspējīgs, nevis marionete ar sasietām rokām, ko kurš katrs nekautrējoties var sūtīt uz poda. Savās mācāmajās klasēs gan neesmu novērojis sevišķu disciplīnas trūkumu. Uz kopējā fona tas izceļas ikdienā, ik uz soļa. Valda visatļautība, nihilisms. Kādēļ tas tā ir noticis, ka 21.gadsimtā skola kā mūžīgs gara gaismas centrs ieņem tik nožēlojami zemu vietu sabiedrības attieksmē pret to? Es ticu, ka par to ir atbildīgie, kuriem būtu jāsaņem sods. Kāpēc Latvijas skolu pedagogu vidējais vecums svārstās starp 45-55 gadu robežām? Vai kādam šķiet, ka skola kā darbavieta, kā jauna cilvēka nākotnes perspektīva savā šī brīža veidolā spēj piesaistīt? Piemēram, literatūras stundās H.K.Andersens ir piektās klases mācību programmā, un tad bērniem stāstu par pasaku „Neglītais pīlēns”, sasaistot to ar rakstnieka dzīvi, par viņa grūto bērnību, par to, ka šī pasaka patiesībā ir par viņu pašu, nevar lasīt daiļdarbu, iepriekš neuzzinot kaut vai galvenos autora biogrāfijas faktus. Tāds ir mans uzskats.”

  Jaunradē Ģirtam ir savi radošie noslēpumi.. „Saskaitīju, ka sešu gadu garumā šeit publicēti aptuveni divdesmit īsprozas darbi. Divus gadus publicējies neesmu. Kāpēc? Galvenokārt esmu sapratis, ka šis posms ir noslēdzies. Tas vairs nav pašmērķis – par katru cenu kaut ko publicēt, turklāt jebkurš cilvēks par savu darbu vēlas saņemt arī lielāku vai mazāku atalgojumu. Otrkārt, ir vēlme uzrakstīt kaut ko apjomīgāku, kas ar laiku varētu parādīties arī grāmatas formātā, lai gan tas, ņemot vērā šolaiku kultūrpolitiku, arī ir sāpīgs jautājums. Lielās izdevniecības iesācējus nepublicēs. Latvijas avīzes izdevniecība jau kuru gadu rīko Lata romānu konkursu, bet par šo pasākumu man ir savs viedoklis, kurš diemžēl nav pozitīvs. Kas atliek man – sava ceļa gājējam? Ieguldīt personīgos līdzekļus savu darbu popularizēšanā! Uzskatu, ka tas ir mans tuvāko gadu plāns. Man prātā Lūcijas Ķuzānes izteikums: „Rakstīt – tas ir tikpat grūti kā grauzt akmeni ar zobiem un vēl ar mēli nolaizīt.” Tā ir simtprocentīga taisnība. Mans laiks ir vasara laukos. Tas arī daiļradei ir visražīgākais. Vispār lauku vide ir tuva. Laiku pa laikam būšana vienatnē. Kafejnīcā kā senos laikos savā jaunībā Parīzē to darīja Hemingvejs, nerakstu. Diennakts stundai lielas nozīmes nav, taču, ja ir izvēle, priekšroku dodu pēcpusdienai vai vakaram. Neesmu no tiem autoriem, kuri kaut ko spēj „izzīst no pirksta”. Ir nepieciešams pamats, uz kā atsperties. Tas var būt jebkas: vieta, kāds kultūrvēsturisks objekts, cilvēks, retāk – dzirdēta saruna. Izstāstīšu piemēru. Pagājušajā vasarā es Viesītē braucu garām mājai, kurā rakstniece Anna Brodele aizvadījusi savus bērnības gadus. Vide – labi zināma. Varbūt tieši tāpēc kā dadzis acīs iedūrās detaļa: uz zaļi krāsotās mājas fasādes vairs neredzēja Brodeles bareljefu un piemiņas zīmi. Acīmredzot šis objekts kaut kādā zemapziņas līmenī manī vienmēr uzturējies dzīvs un klātesošs, un te pēkšņi – nav. Lūdzu! Aizmetnis stāstam! Intriga! Es gan nelikos mierā un ar viesītiešu un muzeja darbinieku palīdzību noskaidroju pazušanas apstākļus, kas izrādījušies racionāli, taču pats fakts mani nelaida vaļā, lika domāt un kaut ko likt uz papīra. Detaļām, it īpaši nejaušām, daiļrades procesā ir milzu nozīme. Ārkārtīgi reti mēdzu kaut ko pierakstīt. Neatzīstu un neizmantoju tā sauktās piezīmju grāmatiņas. Manuprāt, viss patiešām svarīgais un katram noderīgais aizķeras prātā un tur arī paliek, ja ir bijis tiešām noderīgs. Lūk, kāds no man tuviem autoriem ir sacījis apmēram tā, ka labs rakstnieks ir nevis tas, kas labi raksta, bet gan tas, kas labi domā. Domāšana ir literāta, sevišķi prozaiķa, pamatdarbs. Uzrakstīt izdomāto – tehniska lieta. Daudz kas no iepriekš izprātotā darba gaitā, protams, var mainīties, taču pamatlīnijas paliek pirmreizējās. Kādreiz pieķēru sevi pie kāda cita atdarināšanas. Neapzinātas. Tagad tas posms sen ir pāri, jūtu, ka esmu „ierakstījies” savā stilā. Augstskolas laikā izlasīju visu Hemingveju, izstudēju šī amerikāņu klasiķa biogrāfiju. Pēc tam ķēros pie otra „pīlāra” – Remarka. Pirmoreiz lasot „Trīs draugus”, beigās nenoturējos un raudāju. Joprojām uzskatu šo grāmatu par vienu no pasaules visu laiku augstākajiem sasniegumiem literatūrā. Mūsu pašu Egils Lukjanskis, manuprāt, savā stilā tā arī paliks nepārspēts. Tāpat arī raupji sirsnīgais Egons Līvs, mazliet rezignēti smaidošais Miervaldis Birze un daudzi citi jau aizgājušas paaudzes literāti. Man pašam rakstot ir absolūta brīvības izjūta. Kad darbs ir gatavs un jau publicēts, to nekad nepārlasu. Pirmkārt, publicēju tikai to, par ko esmu pilnīgi drošs. Eksistē vairāki tā saucamie „atvilktnes darbi”, kuri atklātībai nav rādāmi, jo ir vai nu negatavi vai arī mani pašu neapmierina. Varētu sacīt, ka esmu pietiekami paškritisks, taču lasīt savu stāstu, ap kuru esmu „ņēmies” un dažkārt ilgi mocījies, man nav interesanti. Es taču nerakstu sev. Ir vēlme, lai citi izlasa manis sacerēto un sniedz savu vērtējumu. Esmu dzirdējis gan pozitīvas, gan ne tik pozitīvas atsauksmes. Pēdējās man pat patīk uzklausīt vairāk. Tad rodas pamats sarunai, radošam strīdam. Pēc iespējas aizstāvu sevis radītos varoņus, sižetus. Ne jau vienmēr viss rit gludi. Citēšu savu lielāko paraugu Ernestu Hemingveju: „Cilvēkam vienmēr ir taisnība līdz tam brīdim, kad viņš kļūdās.””

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: no personīgā arhīva

TOP Komentāri

avatar