Izstāde “1914”

“1914” ir stāsts par pagrieziena punktu vēsturē un reizē arhitektonisks inscenējums, kura centrā ir trīs sadursmju zonas – konflikts laika dimensijā, kad jauns laikmets neatgriezeniski transformēja iepriekšējo vērtību sistēmu un atskaites punktus, konflikts cilvēkā – spēja upurēt dzīvi, iesaistoties karā un cīnoties par savu zemi, un visbeidzot – konflikts ģeogrāfiskajā telpā, kurā sevi pieteic jauni lielvaru un politisko spēku samēri un topošā jaunā Eiropa.

Senie konflikti, kas pretstatīja tautas un valstis, ir mūsdienu Eiropas kopīgās identitātes līdzsvara meklējumu sastāvdaļa. Eiropa mēģina dziedēt šīs vēsturiskās “traumas”, un tas veido daļu no nāciju identitātes. Tā sauktā Lielā kara notikumi Eiropai bija vienlaikus gan traģiski, gan labvēlīgi, jo impēriju sabrukums, revolūcijas Krievijā un Vācijā, spēku samēra revīzija noveda pie “komplicēta miera” – simboliskā Versaļas miera līguma 1919.gada 28.jūnijā. Pirmā pasaules kara bilance ir humānie un materiālie zudumi: vairāk nekā 8 miljoni kritušo, 6 miljoni invalīdu, milzīgs dzimstības deficīts. Tomēr neviena statistika nevar uzrādīt būtību. Kara rezultātā sabruka Vācijas, Krievijas, Austroungārijas impērijas, tas bija izaicinājums vecajai Eiropai – mainījās vērtību sistēma, tika nesti lieli upuri, un arī tika dota iespēja Centrālās un Austrumeiropas valstīm lielvaru konflikta ēnā iegūt savu valstisko neatkarību. Pirmā pasaules kara rezultātā nodibinājās jaunās valstis: Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija.

Lielais karš kā kultūras mantojumu iznīcinošs faktors vēl nebijušos apmēros izpostīja pilis, muižas, to interjerus un unikālus mākslas priekšmetus. Reizē ar to visu zuda garīgā telpa un intelektuālais mantojums. Izstādes ievada instalācija “Uz impēriju drupām” pirmo reizi parāda Rundāles pils muzeja krājuma daļu – arhitektūras un interjeru, mākslas un sakrālo priekšmetu fragmentus, cietušus no karu, varas maiņu satricinājumiem un laika postošā iespaida. Izstāde ir mūsu attieksmes demonstrējums pret pagātnes vērtībām, kas varbūt daļēji tika uztvertas kā svešādo muižkungu īpašums, līdz ar to zaudējām kādu kultūras slāni, neapzinoties cēloņsakarības, nodarot pāri ar noklusējumu vai savulaik nokavētu rīcību.

Karš izjauca ierasto dzīvi, pieprasīja drosmi riskēt, spēju upurēties, varbūt – atdot dzīvību. Izstādes sadaļa “Strēlnieki”, iekļaujot fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja un privātkolekcijām, ataino psiholoģisko virzību no jaunības maksimālisma, entuziasma un romantikas līdz cīņām par savu dzimteni – Tīreļpurvā, Nāvessalā, līdz leģendārajām Ziemsvētku kaujām un kaujām par Rīgu. “Mēs zinām, par ko mēs karojam. To zin un jūt katrs latviešu zaldāts. Šis karš ir tautas karš. Un tauta šinī karā iet mums pa priekšu,” tā strēlnieku sūtību raksturo Kārlis Skalbe.

Izstādes sadaļa “Aculiecinieki” dod iespēju iepazīties ne tikai ar latviešu klasiskā modernisma darbiem, bet arī ar gleznām, grafikām un tēlniecības paraugiem no Pirmajā pasaules karā neatkarību ieguvušajām zemēm: Baltijas kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas, ziemeļvalstīm – Somijas, no Centrālās un Austrumeiropas – Polijas, Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Ungārijas. Rīgā kopumā pārstāvēti 17 prestižākie mākslas muzeji un nacionālās galerijas no 11 valstīm. Ekspozīcijā laikmeta noskaņu un attieksmi pret savu laiku no 1914. līdz 1924.gadam pauž slovēņu futūrists Antons Jasušs (Anton Jasusch), lietuviešu ekspresionists Prans Domšaitis (Pranas Domšaitis), somu kubisma piekritējs Henrijs Eriksons (Henry Ericsson), poļu supremātisma pārstāvis Vladislavs Stšemiņskis (Władysław Strzemiński), latviešu modernisti Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks un daudzi citi.

Izstādi papildina mūsdienu skatījums uz vēsturiskajiem notikumiem: savus darbus publikai piedāvā trīs latviešu mākslinieki – Ēriks Božis, Krišs Salmanis un Andris Breže. Filozofiski laikmetīgs komentārs ir savdabīga reference par kara tēmu, bet vienlaikus arī plašāks vizuāls un intelektuālas sarunas provocējošs vēstījums.

Paradokss – cilvēki pasaulē karo joprojām, bet tajā pašā laikā tiek analizēti kara kā cilvēka dabas psiholoģiskie aspekti. Izstāde “1914” uzdod jautājumu: vai pasaules karš ir pagātnes formula, vai cilvēkam piemītošā tieksme karot nav tagadnes agresiju cēlonis? Vai kara ieguvumi ir nesto upuru vērti? Runājot par karu kā neatņemamu pieredzi, mēs no jauna iedzīvinām un skaidrojam mītus, laikmetīgā interpretācijā radām pagātnes atmiņu stūrakmeņus.