Inita Beinaroviča: “Mācu dzīvei!”

Esat krustpiliete? Varbūt arī pati beigusi Krustpils pamatskolu?

Es esmu krustpiliete un sava novada patriote. Esmu beigusi Liepenes pamatskolu, kas atrodas Medņos, un pēc tam Jēkabpils 1. vidusskolu – šobrīd Jēkabpils Valsts ģimnāziju.

Kāpēc izvēlējāties kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju?

Laikam tādēļ, ka tas ir kaut kas pretējs, jo vidusskolā es mācījos matemātikas novirziena klasē. Biju domājusi kļūt par sporta skolotāju. Es sāku strādāt Jēkabpils Galvenajā (tolaik – Centrālajā) bibliotēkā par bibliogrāfi. Pati spēlēju Jēkabpils Tautas teātrī. Vienu reizi atnāca Anita Bojāre un teica: „Te nav tava vieta, sēdēt pie galda. Ir jādarbojas!” Viņa mani aģitēja iet uz Krustpils pamatskolu, jo vieta bija brīva. Apsvēru visus „par” un „pret”, un piedāvājumu pieņēmu.

Kur jūs studējāt? Vai ir kāds pasniedzējs, kas īpaši palicis atmiņā?

Es beidzu LU Filoloģijas fakultāti. Atmiņā palicis fonētikas pasniedzējs Jānis Kušķis ar savu stingrību un savu šarmu. Mums, jaunajām studentēm, viņš, vīrietis gados, atvēra durvis, palaida pa priekšu. Bija īsts džentelmenis.

Man palaimējās būt mājās pie pasniedzēja Viļņa Eihvalda. Viņš mani iepazīstināja ar nerātnajām dainām, kas tobrīd bija aizliegtas. Apbrīnoju profesora plašo bibliotēku un viņa humora izjūtu lekcijās.

No 1996.gada jūs esat amatierteātra „Servīze” režisore. Kādēļ tāds nosaukums?

Tas tapa, kad sākām darboties. Tolaik servīzes nāca modē, līdz ar to arī radās nosaukums. Mēs bijām tāda grupiņa ļaužu, kurus interesē nevis bohēma, kā tas parasti ir ar māksliniekiem, bet gan labi un garšīgi paēst. Tāpēc arī „Servīze”, jo tā ir nepiepildāma, vienmēr ar kaut ko var papildināt…

Režiju esat kaut kur studējusi?

Nē. Pašus pamatus mums ielika Jēkabpils Tautas teātra režisore un aktrise Venta Vecumniece. Tad es jutu, ka kaut ko gribu un varu. Man ar Vecumnieces kundzi bija labas attiecības, esmu pie viņas viesojusies arī Dailes teātrī.

Tad nāca režisora Jāņa Kliesta skola.

Daudzi latviešu valodas un literatūras skolotāji vada amatierteātrus. Kādēļ tieši šī priekšmeta pasniedzēji? Kā jūs to skaidrotu?

Laikam tā ir literatūras ciešā saistība ar dramaturģiju. Es arī zinu daudzus šādus cilvēkus. Kad teātri aizbrauc uz festivāliem, vadītājiem tiekoties, izrādās, ka daudzi no viņiem ir latviešu valodas skolotāji. Īsti atbildēt uz šo jautājumu es nevaru. Tikai zinu vienu, ka skolotājas darbā tas palīdz.

Pašreiz jūs filmējaties režisores Ingas Nesteres spelfilmā „Zilie zvaniņi”, kuras autors ir dzejnieks Arnolds Auziņš. Kā ir iejusties aktrises lomā?

Interesanti! Sen nebija spēlēts. Drusku nopietni. Patīkami ir sadarboties ar Ingu.

Kāpēc tieši „Zilie zvaniņi”?

Tās ir gan bērnības atmiņas, gan ilgas pēc kaut kā. Man arī mācīšanās kļūt par omi. Vēlos, lai mana mazmeita būtu čakla, strādīga un inteliģenta. Nosaukums daudzus mulsina… Zilie zvaniņi ir pļavu puķes.

Kur jūs iepazināties ar Arnoldu Auziņu?

Es personīgi ar viņu neesmu pazīstama. Ar dzejnieku kontaktējas režisore Inga. Bet viņa grāmatas lasīju gan pamatskolā, gan vidusskolā. Es A. Auziņu pazīstu no grāmatām.

Jūs esat dzimusi 1.aprīlī. Kā pati atzīstat, mīlat jokus un jokojat uz nebēdu. Atsauciet atmiņā kādu spilgtāko izjokošanu?

Es ar savu dzimšanas dienu lepojos. Tajā dienā jūtos bezgala jautri. Iespējams, arī tādēļ esmu jautra pēc dabas. Tajā dienā parasti sanāk būt skolā kopā ar bērniem.

Viens joks bija tāds. Es atnācu uz skolu ar uz kreiso pusi uzvilktu blūzi, arī svārki bija sagriezušies, un saplēstas melnas zeķubikses. Bērni teica: „Skolotāj, jums saplēstas zeķubikses!” Es pretī: „Nē. Šodien jūs mani neizjokosiet!” Viņi atkal: „Skolotāj, kāpēc jūs neticat? Mēs taisnību sakām. Un jums ir blūze otrādāk!” Tas bija jauks joks. Ja devītie jau visu saprata, tad piektajiem un sestajiem tā bija vesela izrāde un arī mazliet šoks.

Būdama vispusīgs cilvēks, jūs neesat palikusi malā no politikas. Esat Nacionālās apvienības biedre. 2013.gadā arī balotējāties pašvaldības vēlēšanās. Kādēļ tieši šī partija? Kas tajā piesaistīja?

Mani uzrunāja ar literatūru saistīts cilvēks Gundars Kalve. Un es viņa aicinājumam atsaucos. Piebiedrojos šai partijai. Protams, ka es esmu nacionāliste un savas valodas lauciņa kopēja.

Esat strādājusi par skolotāju gan padomju laikā, gan brīvās Latvijas laikā. Kādi būtu tie galvenie „plusi” un „mīnusi” gan vienos laikos, gan otros?

Mūsdienās ir mainījušies skolēni. Viņi ir kļuvuši brīvāki, atraisītāki, atvērtāki, bet ne tieši uz to, ko dažreiz vajadzētu. Gribētos sagaidīt nopietnāku attieksmi tam procesam, ko viņi dara. Agrāk mēs vairāk mācījāmies no galvas. Tagad tas ir mazāk. Arī no literāriem darbiem jāizlasa tikai fragmenti. Ja uzdodu īsu fragmentu mājās izlasīt, tad jārēķinās ar to, ka pus klase to nebūs izdarījuši. Man ir grūti analizēt, jālasa vēlreiz klasē. Padomju laikā bija stingrāka disciplīna, tas bija labāk.

Arī tagad es daudz lieku strādāt ar grāmatu. Uz Dzejas dienām uzdodu no galvas iemācīties dzejoli, nevis kaut kur internetā sameklētu, bet no grāmatas. Lai skolēns zinātu arī tā autoru.

Krievu pedagogs Suhomļinskis ir teicis: „Pedagoga spēks izpaužas praksē panākt, lai viņa griba kļūtu par bērna vēlēšanos.” Manuprāt, tas skan pārāk utopiski. Vai jūs tam piekrītat?

Jā. To var mēģināt darīt ar priekšmetā ieinteresētiem bērniem, bet to nevar attiecināt uz visiem.

Būtiskākais ir skolēniem iemācīt to, kas viņiem dzīvē būs nepieciešams: deklinācijas, konjugācijas, pareizrakstību, pareizrunu, prasmi atrast vajadzīgo informāciju.

Latviešu valodas un literatūras skolotājiem ir jāpavada ļoti daudz laika, kamēr izlasa jaunāko literatūru, pārlasa kādu sen lasītu darbu, kas jāmāca. Daudz laika aizņem arī domrakstu lasīšana un labošana. Cik ilgi jūs vidēji gatavojaties stundai?

Vidēji tā ir stunda. Viss nāk ar pieredzi. Grāmatas sanāk lasīt mazāk, jo jālasa domraksti un gribas izlasīt kādu jauno žurnālu. Tikko nesen ar bērniem izlasījām vietējās rakstnieces Annas Skaidrītes Gailītes „Patrīcijas dienasgrāmatu”.

Man idejas ļoti daudzreiz iedod bērni stundās. Dažreiz to, ko esmu sagatavojusi konkrētai stundai, lauž, un nāk kaut kas cits, ko tajā momentā viņi vairāk uztvers. Es vados pēc apstākļiem.

Agrāk bija jāplāno stunda pa minūtēm, jāuzrāda, cik laika katrai aktivitātei stundā tiks atvēlēts. Esmu arī sakumā to darījusi.

Pamatskolā grūtākais ir „savākt” bērnus, lai viņi nedarītu to, ko paši vēlas. Kāda ir jūsu „recepte”, lai skolēns klausītu un ieklausītos?

Stundās disciplīnas problēmu nav. Ja rodas problēmas, tad pirmais ir skatiens, ja tas nelīdz, tad seko humors, pēc tam – skaļāka balss. Pārsvarā pietiek ar humoru. Ļoti daudz palīdz teātra pieredze. Viņiem patīk, ka es kaut ko interesantu izlasu, piesaistu uzmanību. Man ar skolēniem līdz šim ir paveicies. Ir jaukas klases.

Ar 8. klasi gatavojamies Lietussargu ballei. Būs labs laiks mēs zaļajā klasē svinēsim Lietussargu balli. Pēc tam skolēni rakstīs par to radošo darbu. Bieži man ienāk prātā netradicionālas idejas… Darbs prasa skolotājas enerģiju. Atnākot mājās, tā ir atdota klases priekšā.

Nesen Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktors Valeriāns Vizulis izteica prognozi, ka pēc pieciem gadiem valstī būs katastrofāls skolotāju trūkums, jo vecie aizies pensijā, bet jaunieši nav gājuši studēt par skolotājiem. Vai arī jūs tā domājat?

Jā, būs grūti. Es piekrītu direktoram. Šobrīd nāku no vienas skolotājas 50 gadu jubilejas. Mēs skolā lielākā puse esam ap 50 gadiem. Kas būs pēc tam? Cik ilgi klases priekšā pāri 60 gadiem stāvēsim?

Metodiskās apvienības vadītāja, skolotāja Kristīne Modnika ir atzinusi, ka mūsdienās skolotājam jābūt vitālai personībai, viņš nevar dzīvot tikai grāmatu pasaulē, tikai tad skolēni viņā ieklausās. Literāts tomēr ir saistīts ar grāmatu pasauli…

Es domāju, ka jādzīvo abās – gan reālajā, gan grāmatu pasaulē. Tagad daudz kur var izmantot jaunākās tehnoloģijas.

Dzejas dienu laikā Jēkabpilī viesojās rakstnieks Vilis Seleckis. Viņš uzskata, ka grāmatai ir jānes morālā, tikumiskā un idejiskā slodze. Jaunākās tendences aizstāv lozungu „māksla mākslai”. Manuprāt, mākslas uzdevums ir radīt līdzpārdzīvojumu, katarsi, „kamolu kaklā”, ne tikai spēlēties ar vārdu un atskaņām. Kurā pusē esat jūs?

Piekrītu viedoklim, ka daudz maz mākslai ir jānes idejiskā, tikumiskā un morālā slodze. Var arī spēlēties. Bet ir jābūt kaut kādām robežām…

Ko jūs skolotāju dienā gribētu novēlēt saviem skolēniem un kolēģiem?

Sāksim ar skolotājiem. Pirmkārt, nepagurt, mēs, lielākā daļa, esam jau nopietnā vecumā! Ir jāmēģina tikt līdzi jaunajiem, nāk iekšā milzīga informācija. Mums saprast bērnus, un bērniem saprast skolotājus! Ja viņi mūs sapratīs, mēs atradīsim kopēju valodu.

Galvenais, lai izveidojas sadarbība starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem! Lai  šis „trīsstūris” ir vienots! Tad būs labi. Apzināties to, ka mēs varam viens otram palīdzēt– skolotājs palīdz bērnam, bet bērns palīdz skolotājam apgūt jaunākās tehnoloģijas. Strādāt komandā un būt vienotiem!

Ligita Ābolniece

Foto: no personīgā arhīva

Lasi vēl

TOP Komentāri

Komentē anonīmi vai Ienāc profilā, lai komentētu
avatar

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši