Būvniecības lejupslīdes dēļ pērn teju uz pusi samazinājies IKP pieaugums

“Būvniecības apjomu kritumu pērn labi ilustrē sarukušais darba vietu skaits šajā nozarē, tas samazinājies par 6 līdz pat 10 tūkstošiem, atkarībā no datu avota. Šo apjomīgo nodarbinātības samazinājumu sekmējis lielo sabiedrisko ēku celtniecības apjoma kritums un ES atbalsta ēku siltināšanas projektiem “šūpošanās”. Arī dzīvojamās ēkas pērn būvētas par 7.8% mazāk nekā 2015. gadā, bet noliktavu un ražotņu celtniecības apjoms sarucis par 10.3%,” situāciju būvniecības nozarē pērn raksturo eksperts.

Skaidrojot iemeslus, kas ietekmējuši būves un rekonstrukcijas darbu apjomus, Pēteris Strautiņš min laikapstākļus, kas spieduši būvdarbu sezonu uzsākt vēlāk nekā ierasts. Tāpat daudzu projektu izpildi aizkavējusi dažādu birokrātisku jautājumu ieilgusī risināšana, ar ko nereti Latvijā saskaras ne viens vien būvēt gribētājs.”Arī būvniecības procesu atbildīgo institūciju pieeja vajadzīgo dokumentu iesniegšanas procesā pēdējos gados ir kļuvusi gaužām formāla, novedot pie situācijas, kad pat nepareizi sanumurētas lapas būvprojektā var uz laiku apstādināt tā tālāku izstrādi,” skaidro eksperts.

Kā norāda Pēteris Strautiņš, uzņēmējiem un investoriem, uzsākot būvniecību Latvijā, jārēķinās vēl arī ar citiem iespējamiem apgrūtinājumiem – proti, tiesu procesu nesamērīgo ilgumu un populārsūdzībām, kas būvniecību var atlikt pat uz vairākiem gadiem. “Pašreizējās rindas tiesās galvenokārt izveidojas Dižķibeles laikā, un tās sarūk pamazām. Lai samazinātu tiesas procesu garumu, kas dažkārt izveidojas tādēļ, ka viens vai otrs procesā iesaistītais regulāri neierodas uz tiesas sēdēm, Latvijā civiltiesiskajos procesos būtu nepieciešams ieviest ļoti vienkāršu principu. Neatkarīgi no kāda procesā iesaistītā neierašanos  uz sēdi lieta tiek skatīta paredzētajā dienā, nevis kā līdz šim – nolikta uz citu dienu. Kā to pierāda citu Eiropas valstu prakse, tas ne tikai radikāli mainītu iesaistīto motivāciju, bet arī krietni samazinātu esošās rindas tiesās, palielinot arī Latvijas pievilcību ārvalstu investoru acīs,” stāsta ekonomists.

Savukārt, lai būvniecības process būtu prognozējams un būvniecības ieceres pēkšņi neizplēnētu nebūtībā nepamatotu populārsūdzību dēļ, ilgtermiņā radot zaudējumus Latvijas ekonomikai, Pēteris Strautiņš norāda uz nepieciešamību ieviest principu – pašvaldību jeb vietējā demokrātija beidzas brīdī, kad ir apstiprināts apbūvējamās teritorijas detālplānojums. “Ne vienu vien reizi nācies novērot, ka lieliem būvniecības projektiem punktu pieliek populārsūdzības un to ilgstošā vētīšana dažādās tiesu instancēs. Te svarīgi būtu saprast, ka tiesas procesa norises laikā, būvniecības virzība tiek apturēta un šāda dīkstāve ne tikai būvētājam, bet arī valstij izmaksā dārgi. Ierobežojot iespējas ar sūdzību palīdzību apturēt būvniecības procesu, pēc tam, kad atbildīgās institūcijas ir devušas zaļo gaismu tā tālākai virzībai, būvniecības process kļūs daudz paredzamāks. Tas nozīmētu, ka tiklīdz atbildīgās institūcijas ir devušas savu atļauju būvēt, piemēram, rūpnīcu, tās celtniecību vairs tik vienkārši nevar apturēt un uzņēmējs vai investors varēs būt drošs, ka līdzšinējie ieguldījumi nav bijuši velti,” skaidro eksperts.

Kopumā vērtējot 2016. gadu būvniecības nozarē, Pēteris Strautiņš iezīmē arī vairākas pozitīvas tendences – šajā laika posmā krietni augušas investīcijas viesnīcās (+85.0%), kā arī pieaudzis iedzīvotāju mājokļu remontdarbu apjoms. To atspoguļo arī Eiropas Komisijas publicētās noskaņojuma aptaujas – vēlme un gatavība remontēt līdz šim nekad nav bijusi lielāka, tādēļ pērn labi klājies tiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kuros iespējams iegādāties lietas mājokļa labiekārtošanai.