Atver acis un dzīvo – Māra Bojāre

Dalies!

 

Uzlūko pasauli  dzintarā mirdzošām rasas lāsēm,

Ar puķu skurbo ziedēšanas brīnumu,

Putnu dziesmām un vēja glāstošo mīļumu,

Gludo oļu pieskārienu pēdām pagalma taciņā,

Uzsmaidot draugiem un svešiniekiem, Atver acis un dzīvo…

Mūsu saruna ar dzejnieci Māru Bojāri saltajā decmbra vakarā sākās ar dzejas rindām.

 

Kā Jūs sākāt rakstī, kas pamudināja?

Ar šādiem vārdiem sāku savas vārdu spēles…Kāpēc saku, ka vārdu spēles? Īsta dzeja ir tikai mūsu tautas dižgariem, pārējie – neprofesionāļi, lielākā vai mazākā mērā raksta priekš sevis, savam priekam, draugu lokam. Man arī lielākā daļa dzejoļu rindu ir burtnīcās, to patiešām daudz, šad tad pārlasu. Ir pārdomas par dzīvi, mīlestību, arī par dabu. Es taču visu mūžu esmu pavadījusi laukos, bērnība un jaunības gadi netālu no skaistās upes  – Aiviekstes, par to arī esmu rakstījusi, kā mainās gadalaiki un viss ap mums. Bērnības mājas joprojām glabāju sirdī kā dārgumu, atmiņas par vecākiem- mammu, tēti, vecmāmiņu. Mēs bijām kupla ģimene -5 māsas un brālis, kurš jau smiltainē, arī vecāki. Esmu dzīvojusi vienā un tajā pašā vietā – Variešu pagastā. Bērnības mājas -Āriņsala, kur tagad ir karjers. Vēlāk dzīvoju Rozmalās. Pirmajās klasēs mācījos Antūžu pamatskolā. 8.klasi pabeidzu Medņu pamatskolā. Jau skolas laikā tapa kādas rindas, rakstīju arī sienas avīzei.

Par ko ir Jūsu dzejoļi?

Reizēm top pārdomu rindas par cilvēka mūžu, aiziešanu… Ir rindas mammai, kad domās ar viņu parunājos. Visvairāk pārdomu jau ir par mīlestības tēmu. Esmu šķīrusies un nu katram savs ceļš ejams. Man ir divi lieliski bērni, kuriem nu pašiem ģimenes, ir mazbērniņš. Saulīte mākoņa malā- tā aust diena, trausliem pavedieniem…un arī es mācos no jauna mīlēt sevi, dzīvi, rast prieku. Man līdzās cilvēks, kurš ļoti palīdz, mīl mani no visas sirds. Pateicoties viņam, saskatu dzīvē arvien jaunas krāsas, noticu saviem spēkiem. Mēs visu darām kopā, pat teātri spēlējam. Arī viņam tapuši daži rakstošo kopkrājumi.

Pirmajā kopkrājumā iesaistīties pamudināja kāds labs draugs, tā tapa rindas, veltītas māmuļai-“Trīs vārdi mātei”, 2015.g. Kad runāju šīs rindas mātes dienai veltītā pasākumā, redzēju kā cilvēkiem acīs sariešas asaras. Tajā pat gadā tapa vēl kopkrājumi –“Kad krēsla klauvē pie loga” ,”Es mīlu tā”, ’’Gaišām domām, baltiem sapņiem”. Tad bija tāds klusāks periods, kad rakstīju savas pārdomas burtnīcās. Šogad Agneses Piļānes izdevniecībā ir tapuši vēl divi kopkrājumi –‘’Tu atvēri man debesis’’, un ”Sirds atbalss’’. Tagad ir doma veidot autorgrāmatu. Ļoti ceru, ka tā klajā nāks nākošā gada pavasarī, savukārt, grāmatas prezentācija plānojas maijā. Sarīkojumu vadīs režisore Inita Beinaroviča. Vienu no maniem dzejoļiem ekranizēs multimāksliniece Inga Nestere. Domāju, ka būs interesants pasākums, kas notiks Jēkabpils pilsētas bibliotēkā.

Jums ir arī vēl viens talants – zīmēšana?

Jā! Jau no mazām dienām esmu zīmējusi daudz un dažādus darbus. Gribēju mācīties mākslas skolā, bet sapnis palika neīstenots. Turpināju zīmēt pēc savām izjūtām, savam priekam. Pēdējā laikā zīmēju ar rasēšanas zīmuļiem melnbaltos toņos uz pauspapīra, tad saskatāmas gaismas spēles.

 

 

Mūsu saruna notiek dzsetrā laikā – ziemā. Kādas ir jūsu sajūtas par šo tumšo un vienlaikus gaišo, kluso laiku?

…šorīt sarma dabu rotā sala austās mežģīnēs…ziema, ziemiņa, ak šis baltums! Gadu no gada tā nāk mūs apdāvināt ar savu sniega rotu. Un vai tu esi bērns, vai sirmums jau matos, tāds pats neviltots prieks iezogas sirdī, kad krīt sniegpārslas aumaļām, noklājot zemi ar savu mirdzošo sagšu. Un gribas skriet sniega klajumā pikoties, velt sniegavīru, slēpot, slidot. Bērnības atmiņas atgādina šos priekus, kad ziemas bija sniegotas, aukstas, ātri paskrēja laiks ar draugiem kopā, un vakara krēsla bija tā, kas lika pamest kalnu. Braucot ar zirgu  nogūlos ragavās un vēroju piesnigušās egļu galotnes, tās garām slīdēja, gluži kā balerīnas…Bez vēja, piesnigušais mežs bija kā no senas pasakas. Protams – Ziemassvētku laiks, baltas nekrāsotu dēļu grīdas, eglītes smarža,  pīrāgu smarža…viss tas bija bērnībā. Tagad Ziemassvētku prieks ir aiziet uz baznīcu aizlūgt par mīļajiem, un, kad dvēselē kļūst gaiši, viegli, tad arī citas lietas iepriecina. Protams, Ziemassvētki ir un būs ģimenes kopā būšanas svētki. Un, kad norims Jaunā gada sagaidīšanas svētku karuselis, cilvēki atkal baudīs to prieku, ko mums atnes ziemas gadalaiks, ar atkušņiem, puteņiem, ar to neatkārtojamo skaistumu, kas slēpjas sīkā sniegpārsliņā.

Jūsu novēlējums laikrasta „Jaunais Vēstnesis” lasītājiem?

Katram lasītājam es novēlu mīļuma, sirdsmiera apgarotus Ziemassvētkus, un Jaunajā gadā, lai veselība, darba prieks, mīlestība, jo tas, ko cilvēks var iedot viens otram ar savām rūpēm, sapratni, smaidu, ir arī dzīves vispatiesākā vērtība. Esiet laimīgi un smaidiet viens otram!

Teksts: Ieva Sarma

Foto: no privātā arhīva

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

5 × divi =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši