Ārijas Iklāvas grāmata “ir visādi gājis”

Laulības reģistrācija, mazuļa dzimšanas reģistrācija – šķiet, lielākajai daļai cilvēku tieši šie ir dzīves svarīgāko notikumu pieturpunkti. Tiem ar prieku gatavojamies, tos atzīmējam plašākā vai šaurākā viesu lokā, rūpējamies par tērpiem, cienastu, mūziku. Taču vai atceramies to, par kādu ikdienišķu, lai neteiktu – prozaisku norisi šo, kā tos oficiāli saucam, “civilstāvokļa aktu” ceremoniālā puse bija padarīta pēckara gados, kad baznīcas ceremoniju loma šajās norisēs bija likvidēta, bet nekā cita to vietā vēl nebija? Šķiet neticami, ka tik svarīgu un vienlaikus bezgala jūtīgu jomu “sakopšanu” tolaik varēja panākt viena cilvēka mutuļojošais entuziasms. Un tomēr…

“Tagad līgavas ļauj greznās kāzu kleitas apakšmalai vilkties pa smiltīm līdz jūras malai, lai viļņu čalas pavadījumā dotu jāvārdu savam izredzētajam. Pirms gadiem sešdesmit jaunais pāris varēja pusdienas pārtraukumā aizskriet uz vietējo padomi un sarakstīties, kā toreiz teica. Laulība bija noslēgta. Starp šīm galējībām četrdesmit astoņus gadus Latvijas civilstāvokļa aktu reģistrācijas jomā pastāvēja Ārijas Iklāvas ēra,” tā veltījumā ilggadējai un leģendārajai Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktorei raksta tautā mīlētā rakstniece Māra Svīre. Šo veltījumu lasām Ārijas Iklāvas atmiņu grāmatā “Ir visādi gājis”, kas šoruden nāk klajā Apgādā Zvaigzne ABC.

Ārijas Iklāvas mūžā nudien “gājis ir visādi” – no sirsnīgām atmiņām apvītas, lai gan ne vienmēr pārtikušas bērnības, no satraukuma un neziņas pilnajiem kara gadiem, no skolas laika līdz darba gaitām toreizējās Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča sekretāres amatā, līdz Dzimtsarakstu departamenta izveides un attīstības gaitai, līdz sadarbībai ar vairāk nekā desmit atjaunotās Latvijas republikas tieslietu ministriem. No gaiši un iejūtīgi tēlotas ģimenes ikdienas dzīves līdz dzirkstošam un nebēdnīgam humoram, ak, tik daudzajos kuriozos, kuru nostrādāto gadu desmitos sakrājies vai vesels vezums. Un tomēr galvenais akcents Ārijas Iklāvas grāmatā šķiet likts tieši uz mīlētā, auklētā rūpju “bērna” – Latvijas dzimtsarakstu sistēmas – radīšanas un izlološanas gaitu. Jo nenoliedzami, kā raksta Māra Svīre, “ar savu enerģiju, neatlaidību, un – nav ko slēpt – Ministru padomes priekšsēdētāja sekretāres autoritāti viņa panāca, ka visā Latvijā laulību un bērna dzimšanas reģistrācija no formālas papīru kārtošanas pārvērtās svinīgā notikumā.” Un tieši svinīgu, skaistu un emocijām bagātu notikumu, šķiet, neviena cilvēka dzīvē nemēdz būt par daudz.

Sava stāstījuma ievadā Ārija Iklāva raksta: “Savā ziņā arī mans dzīves stāsts ne tikai ietver to, kas man pašai svarīgs, bet atspoguļo arī mirkļus no vesela laikmeta.” Un tā ir taisnība – Ārijas Iklāvas dzīvesstāsts veiksmīgi rāda to, kā viena cilvēka atmiņu grāmata var kļūt par vēsturiski un politiski gana sarežģīta, tomēr ar nerimstošu dzīves- un darbaprieka pilna laikmeta atspulgu.