50.gadadiena kopš Latvijas karoga pacelšanas Rīgas radiotornī

1963. gada 6. decembrī, Rīgas radio tornī, Bruno Javoišs, pacēla Latvijas karogu, kaut skaidri zināms, tajā laikā valdošā vara, nevis to neatbalstīja, bet bija vairāk kā pret. 1963. gada PSRS Konstitūcijas diena Rīgā pagāja zem sarkanbaltsarkanā karoga, atgādinot par Latvijas formālajām tiesībām „brīvprātīgi izstāties no vienotās un nedalāmās PSRS”. Kaut arī okupācijas laikā bija neskaitāmi karoga pacelšanas gadījumi, šis ir īpašs ar to, ka 3 x 5 metrus lielo karogu uzvilka pašā Rīgas centrā un to redzēja ļoti daudzi.

Šodien, 6. decembrī, Latvijas Kara muzejā, sapulcējās vairāk kā simts cilvēku, lai atcerētos šo notikumu, dalītos atmiņās un būtu kopā, savā Valstī, ar savu Karogu un Bruno Javoišu, mūsu varoni, kurš turpmākos 7 savuas dzīves gadus, pēc šī notikuma, pavadīja ieslodzījumā. Pasākuma laikā bija mīlestības un cieņas pārpildīta atmosfēra. Aturīgā apgaismojumā, sanākušajiem bija iespēja noklausīties Bruno Javoiša stāstu “Mans karoga stāsts”, vēlāk zālē tika ienests, tieši tikpat liels un speciāli šūts karogs, kā tajā gadā. Pēc brīža šis karogs tika laists pār sanākušo galvām, sniedzot iespēju pieskarties tam, smelt spēku un sūtīt labas domas, jo tālāk karogs, kopā ar Bruno Javoišu ceļos uz Igauniju, kur pēc apcietinājuma, bēgot bija apmeties un kopā ar ģimeni dzīvo vēl ar vien.

Notikuma retrospekcijas video sniedza vēsturnieks, filmas „Padomju stāsts” autors Edvīns Šnore, bet emociju bagātu muzikālu dāvanu sniedza Aivars Lapšāns. Par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas gadījumu nozīmi latviešu tautas brīvības alku uzturēšanā PSRS okupācijas laikā stāstīja brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns.

Zināms, ka par „pretpadomju aģitāciju” tiesātais Bruno Javoišs, ieslodzījumā pavīdaja septiņus gadus, kopā ar Gunāru Astru, Agri Šēferi, dzejniekiem Voldemāru Zariņu, Knutu Skujenieku, Gunāru Freimani un daudziem citiem latviešu patriotiem. Piemiņas pasākuma laikā, teiktajā uzrunā, Bruno Javoišs teica: “Cilvēki domā un pārdzīvo par to, ka mani 7 dzīves gadi ir gājuši vējā, bet nē, es biju kopā ar gudriem cilvēkiem. Es iegāju kā puika, bet iznācu..!”

Sanākušo cilvēku mirdzošās acis, kam no lepnuma, kam asarām, kam prieka, vēstīja par Latvijas karoga lielo lomu viņu sirdīs un dzīvēs. Atmiņas par šo notikumu, tikai veicināja un rosīja domas par mūsu izvēlēm tagad! Par mūsu Latviju!

Bruno Javoišs, savu uzrunu sāka ar vārdiem: “Nesauciet mani par varoni! Tas kādam, vienkārši, bija jāizdara un esmu pateicīgs Dievam par viņa izvēli! Lielo drbu paveicāt Jūs- kas palikāt šeit!”

Autore: Justīne Buliņa