32 gadi folkloras kopā „Vīraksne”

Dalies!

Šogad uz Valsts svētkiem atašieniete RITA SEŅKOVA saņēma Krustpils novada Goda Rakstu par aktīvu dalību pašdarbībā, par nemateriālā kultūrvēstures mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Ritas kundze folkloras kopā dzied jau 32.gadu, kaut paša jau nule iegājusi 86. mūža gadā.

Ar dziesmu pa dzīvi

Rita jau vairākās paaudzēs ir atašieniete. Dzimusi 1932.gadā. Te dzīvojis arī viņas tēva tēvs. „Tēvs un māte gan nāk no Vidzemes puses. Par šiem cilvēkiem ir runāts arī A.Sk.Gailītes romānā „Viens vienīgs elpas vilciens””. Ritas kundze dzīvo savās lauku mājās „Dambji”, kur darba nekad netrūkst. Bērnībā meitene mācījusies Atašienes 7- gadīgajā pamatskolā. Līdz skolai bija jāiet divi ar pusi līdz trīs kilometri. Ja bijusi augstākā gaisa temperatūra, tēvs pavedis ar zirdziņu. „Mums bija 17 ha zemes, 5 govis un 2 zirgi.”

Vasarās nācies arī iet ganos. Līdz ar citiem ganu bērniem dziedāta ne viena vien dziesma, arī spēlētas sporta spēles. Ar dziesmu Ritas kundze ir draugos jau no bērnības. „Aizejot līdz skolai, varēju nodziedāt vairākas dziesmas. Biju kautrīga. Kad 2. klasē mums sāka mācīt dziedāšanu, skolotāja gribēja, lai kāds kaut ko nodzied. Neviens neko nedziedāja. Visi klusēja. Kā lai es viena izceļos! Toreiz jau mēs nebijām tā mācīti, piedāvāt to, ko proti citiem. Noklusēju arī es, bet iekšā bija rūgtums. Vēlāk, kad sāka veidoties koris, skolotāja pamanīja, ka man ir spēcīgs, sulīgs alts. Mani pat bieži nācās pieklusināt.”  Pieļauju to, ka dziedāšanas gēns Rita nāk no vecākiem. Tēvs prata spēlēt vijoli, viņam bija absolūtā muzikālā dzirde, arī māte bija liela dziedātāja. Ritas kundze vēl sirmā vecumā atzīst, ka kopā ar dziesmu darbs ātrāk sokas. „ Īpaši daudz dziedu, dārzu ravējot un arī pie plīts kaut ko maltītei gatavojot.”

Rita bija to kundžu pulciņā, kuras darbojas folkloras kopā „Vīraksne” jau kopš tās dibināšanas 1985.gada. „Iniciatīva dibināt folkloras kopu bija atašienietei Valentīnai Pušķeirei. Viņa par kopas vadītāju uzaicināja skolotāju Valentīnu Mičuli, kura strādāja vietējā skolā par skolotāju. Ilgi diskutējām par kopas nosaukumu. Mums sākumā ne visai patika „Vīraksne. Kāpēc nevar būt visiem zināmā „”Vīgrieze”?! Valentīna pastāvēja pie sava, un ar laiku mēs nosaukumu pieņēmām, tikai, braucot ciemos, bija jāpaskaidro, ko šīs vārds nozīmē.

Valentīna bija stingra, ar milzīgām darba spējām apveltīta, prata uzrunāt cilvēkus. Mēs bijām trīs paaudžu ļaudis: bērni, vidējā paaudze un vecākā. Iesākumā gan bijām kādas deviņas  desmit sievas. Tad nāca klāt dejotāji. Ar dejošanu mēs izcēlāmies vairāk kā citas folkloras kopas. Dejotāji dancoja ar patosu! Valentīna pati viņus mācīja. Atradās arī vietējie vīri, kas prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tad jau mēs bijām zirgā! Atminos, ka ar Ventas Kāršenieces mašīnu braucām tautas dziesmas vākt ar uz Latgales pusi. Ierakstījām lentā, to atskaņojām un mācījāmies dziedāt. Nu kopā ir savākts ap 200 dziesmu! Braucām uz Folkloras festivāliem „Baltica”, arī ārvalstīm, uzstājāmies kaimiņu tautas namos. Bija interesanti. Kad aizbraucu pirmo reizi uz Dāniju. Bija skaisti, bet tik ļoti gribējās mājās… 1988.gada festivālā sākās Atmodas dvesmas, plīvoja brīvās Latvijas karogi, bija saulaina diena. 2000.gadā mēs piedalījāmies arī konkursos. Vadītāja bija ļoti prasīga un centās visu ielikt atvēlētajā programmas laikā. 1994.gadā filmējām tautas tradīcijas: Lieldienu svinēšanu, siena grābšanu un pļaušanu, tikām pat linus plūkušas…

Ja man nebūtu folkloras, nebūtu kur aiziet, satikt domu biedrus, padziedāt. Nozīmīga ir tā kopā būšana. Tā ir arī jauka brīvā laika pavadīšana. Tagad mūsu kopu vada dziedāšanas pedagoģe Anita Gavare. Jā. Citādāk. Bet ar kaut ko savu, jo vienādu cilvēku jau  nav. Anita nedzīvo te uz vietas un nepazīst katru vietējo cilvēku, kuru varētu uzrunāt. Gan viss būs labi! Atašienē ir labi dzīvot. Eju ar dziesmu pa dzīvi. Gaidu Latvijas simtgadi un Folkloras festivālu „Baltica”. Gribas tur piedalīties, kamēr vēl varu.”

 

Lielākā bagātība – ģimene

Ritai tāpat kā citiem Atašienes bērniem gribējās iet vidusskolā. „Pēc Otrā pasaules kara tēvs vāca parakstus, lai pie Atatšienes vidusskolas tiktu izveidota arī vakarskola. Raksts bijis jāpublicē tolaik prestižākajā avīzē „Cīņa”. Kādi 15 gribētāji atradās.”  Rita beidza Atašienes vakara vidusskolu. Tālāk dzīves līkloči viņu aizveda uz Bausku – Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, kuru 1953.gadā jaunā sieviete pabeidza ar specialitāti – agronome. Tolaik valdīja tā dēvētais nosūtījums, katrs absolvents tika aizsūtīts uz kādu vietu strādāt. Rita tika uz Ludzas rajonu. „Tur nostrādāju septiņus gadus par brigadieri. Apprecējos. Piedzima divi bērni. Gribējās tuvāk mājām. Atbraucām uz Atašieni. Es strādāju par melioratori Atašienes padomju saimniecībā, vīrs bija kombainieris. Atašienē pasaulē nāca mūsu trešā atvase. Tagad es varu būt lepna, jo man pūrā ir 3 bērni, 8 mazbērni un 11 mazmazbērni. Ikdienā, kopš vīra aiziešanas mūžības ceļos, dzīvoju viena, svētkos cenšamies visi sabraukt kopā, svinam tos latviskā garā, ar dziesmām un rotaļām. Aicinu citus: dāvāsim viens otram prieku, ne tikai saviem tuvajiem, jo tas nav ar zeltu atmaksājams.”

Paziņas Ritu raksturo, ka „viņai ir neizsmeļama enerģija un dzīves gudrība, droši var apgalvot, ka viņa ir Krustpils novada pašdarbības kolektīvu veterāne ar vislielāko gadu un zināšanu bagātību”.

Uz jautājumu: kā jūs jutāties saņemot apbalvojumu? Sirmā kundze atzina, ka „gandarījuma sajūta bija vārdos neaprakstāma. Apbalvoto sarakstā biju ar vislielāko gadu stāžu plecos. Ja nebūtu folkloras un dziesmas, tad nebūtu šī apbalvojuma, ko saņemt ir ļoti patīkami, jo tu jūties novērtēts! Tavs mūža darbs ir novērtēts! Jaunajiem dalībniekiem es aicinu neaizmirst senču tradīcijas. Šajā Adventa laikā dāvāt viens otram mīlestību un nest gaismu šajā pasaulē!”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: privātais arhīvs, multinews.lv un krustpils.lv.

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

11 − četri =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši